Evija Vizule
39 gadi, Rīga
Esmu četru bērnu mamma, kas brīvajos brīžos mīl iegrimt grāmatu pasaulē. Lasīšanas stafetē ar bērniem jau piedalāmies ceturto gadu un tas katru reizi ir liels un gaidīts notikums!
Iesniegtās recenzijas
Skandars un vienradžu zaglis
1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu
"Skandars un vienradžu zaglis" mani aizveda pasaulē, kur vienradži nav maigas pasaku būtnes (un paldies Dievam, jo man kā divu meiteņu mammai rozā vienradži jau izraisa vieglu nelabumu..), bet gan - visnotaļ bīstami radījumi – pilnvērtīgi cīņas partneri un arī baismīgi pretinieki! Šī grāmata piesaistīja mani jau ar pašu ideju – maģisku, bet ne pārsaldinātu pasauli, kurā ir sava kārtība un intrigas. Skandars, galvenais varonis, ir ļoti dzīvīgs tēls – viņa ceļš uz pieņemšanu, draudzību un drosmi – ne tikai ārējās cīņās, bet arī pašam ar sevi – lika man aizrauties līdz pēdējai lappusei. Īpaši patika tas, ka autora radītā pasaule nebija vienkārši fons piedzīvojumiem, bet pati kļuva par varoni – dzīva, sarežģīta un rūpīgi izdomāta. Vienradžu klasifikācija, viņu saikne ar jātniekiem un sabiedrības sistēma atgādināja man par to, cik ļoti fantāzija var būt rīks, lai runātu par reālām tēmām: piederību, netaisnību, citādību un brīvību. Kaut arī šī ir jauniešu literatūra, tā nebija sekla vai paredzama. Tieši otrādi – sižets bija spraigs, bet attiecības – sirsnīgas un patiesas, ar to maigumu, ko nes pusaudžu pasaules pirmie jautājumi par savu vietu, draudzību un spēju būt pietiekami labam. Šī noteikti bija viena no tām grāmatām, kas atgādināja man par to, kā tas ir – kā bērnam dzīvot starp realitāti un iztēli, sapņiem un pienākumiem. Un cik ļoti arī mums, pieaugušajiem, dažreiz vajag vienu vienradzi – lai atgādinātu par drosmi būt sev pašam.
Labas meitenes rokasgrāmata slepkavību atklāšanai
1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu
Atzīšos – šī grāmata mani pārsteidza. Ne tikai ar savu žanru (jauniešu detektīvs), bet arī ar to, cik dabiski autorei izdevies ieaust stāstā gan spriedzi, gan jauniešu ikdienu, gan ļoti reālus jautājumus par taisnīgumu, uzticēšanos un patiesības meklējumiem. Pipa, galvenā varone, mani aizrāva – ne tāpēc, ka viņa būtu ideāla, bet tieši otrādi – gudra, ziņkārīga, reizēm pārgalvīga, bet - ļoti cilvēcīga. Viņas vēlme izmeklēt kādreizējo slepkavību nelielā pilsētiņā – it kā tikai skolas projekta ietvaros – ievelk lasītāju arvien dziļāk tumsā, kur katram pilsētiņas iedzīvotājam ir ko slēpt. Man ļoti patika arī tas, kādā veidā stāsts tika pasniegts – dienasgrāmatu ieraksti, e-pasti, sarunas un pieraksti radīja sajūtu, ka es pati piedalos izmeklēšanā, un ar katru lappusi gribas mesties tālāk. Šis stāsts nav tikai par vainīgā noskaidrošanu – šeit var saredzēt arī nopietnu refleksiju par to, ko sabiedrība izvēlas redzēt un kam noticēt. Šī grāmata bija kā svaiga elpa pēc tumšākiem, simboliskiem darbiem – aizraujoša, dzirkstoša, bet vienlaikus arī ar savu devu dziļuma, kas lika aizdomāties par to, cik ātri mēs pieņemam spriedumus un kā reizēm “pareizie” cilvēki paslēpj visbīstamākās patiesības.
Triloģijas "Laika čūskas pavēlniece" III grāmata "Kauss"
1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu
Pusaudžu fantāzijas literatūra ar jēgpilniem emocionāliem pavedieniem mani vienmēr ir saistījusi. “Pavediens”, pirmā daļa no triloģijas “Laika čūskas pavēlniece”, pārsteidza ar spēju vienlaikus būt gan aizraujošai, gan simboliski bagātai. Stāsts par Doroteju, kura pēkšņi nonāk senajā pasaulē, nezaudējot savas ikdienišķās meitenes domas un jūtas, mani uzrunāja tieši tajā līmenī, kur realitāte saplūst ar mītu un atmiņu. Īpaši aizkustināja Dorotejas un Sīriusa attiecības. Tās nebija saldinātas vai virspusējas — tieši otrādi, tajās jūtama dziļa ievainojamība un neizteikta likteņa nolemtība, ko raisa šāda mistiska un “liktenīga” satikšanās. Triloģijas noslēdzošā grāmata “Kauss” lika man vēlreiz pārliecināties, cik spēcīgi un dzīvi var būt stāsti par laiku, mīlestību un izvēlēm. Lasot “Kausu”, jutu, kā notikumi arvien vairāk saplūst kopā, un vienlaikus tiek saglabāta spraiguma un pārsteiguma sajūta. Grāmata ar savu mitoloģisko un vēsturisko noskaņu palīdz izprast laika līkločus kā simbolu dzīves izvēlēm un to sekām. Kauss, kā senais artefakts, kļūst par metaforu tam, ko mēs katrs meklējam — piederību, mieru un izpratni. Īpaši novērtēju un lepojos ar šīs latviešu rakstnieces talantu!
Rahela, Anderss un laika logi
1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu
Mani saista jauniešu literatūra ar fantāzijas elementiem, turklāt igauņu rakstnieki mūsu ģimenē ir ļoti mīlēti. Mani saistīja grāmatas mierpilais, bet tajā pašā laikā - raitais ritms, ar kādu veidojās, atklājās un satikās notikumi. Īpaši saistošas bija Rahelas un Andersa attiecības - cik jūtīgi autore bija uztvērusi jauniešu dabu un dialogus, kas šķita iespējami nemāksloti. Rahelas attiecības ar abiem zēniem nav ātras, vai pārspīlētas kaislības pilnas – tās ir lēnas, ievainojamas un īstas. Tiešām cilvēcīgas. Un varbūt pat, vērtējot šo smalko attiecību attīstību, pārdabiskie notikumi palika otrajā plānā. Esmu pateicīga autorei par šādas kvalitātes grāmatu mūsdienu jauniešiem - tā nekliedza ar spilgtiem sižetiem vai skaļiem varoņiem, bet drīzāk atvēra nelielu plaisu (vai "laika logu"?) starp ikdienu un kaut ko neizskaidrojami dziļu – starp tagadni un to, kas reiz bijis vai varētu būt. Kā mamma, kura dzīvo starp reālām lietām – bērnu balsīm, netīriem traukiem un neaprakstāmu nogurumu vakaros –, es novērtēju literatūru, kas runā klusi, bet paliek sirdī uz ilgu laiku. Šī grāmata bija tieši tāda. Tā ir stāsts par klātbūtni, atmiņu un neredzamajiem pavedieniem, kas savieno cilvēkus cauri laikam un telpai. P.S. Un grāmatas siltās, cerību pilnās beigas mani patiesi aizkustināja!