Iveta Liepiņa

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Nopriecājos, ka būs detektīvs. Tomēr, sākot lasīt, sajutu vilšanos. Noteikti piemērotāka jauniešiem. Grūti bija pierast, ka vietām notikumi ir kā skolas konspekts attēloti. Sižet bija interesants, bet lasījās lēni, mierīgi varēju nolikt grāmatu un atsākt lasīšanu kaut kad vēlāk. Notikumi risinājās raiti un bija negaidīti pavērsieni, īpaši, kas saistās ar vainīgajām personām. Bet kaut kur bija zudis ticamības moments. Iesākumā pamatojums tam, ka policija neatrisināja lietu, biju tāds, ka tāpat viss skaidrs - slepkavībā vainotais izdarījis pašnāvību un lietu var slēgt. Jo vairāk Pipa uzzināja, jo vairāk es attālinājos no grāmatas notikumiem. Ja grāmatas varoņi policijai neko nestāstīja, noklusēja un apzināti meloja, visi bija aukstasinīgi un ne ar visiem policija runāja, tad skolnieces priekšā nespēja noslēpt satraukumu, bija atklāti, visi gatavi runāt, citi nobijušies un pēc pieciem gadiem vairs nevar noslēpt emocijas. Otro rakstnieces grāmatu neradās interese lasīt. Lai paliek jauniešiem! Meitai patika abas grāmatas.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Triloģijas noslēdzošā daļa. Tāpat kā iepriekšējās grāmatās arī šeit ir mistiski dzīvnieki un vēsture no autores viedokļa. Sākumā likās, ka Doroteja ir nokļuvusi nākotnē, pārsteigums bija, kad izrādījās, ka tā ir pagātne, turklāt vēl senā Ēģipte! Līdz pašām beigām saglabājās intriga, kā tad galvenā varone nokļūs atpakaļ mājās. Ja pirmajās divās grāmatās par to varēja nesatraukties, jo pavediens saglabājās, tad šeit pavediena nebija un visu lasīšanas laiku pavadīja neziņa, kad, kur un kā notiks atgriešanās mūsdienās. Intriģējoši bija arī saistība ar Sīriusu - vai viņiem izdosies atkal satikties un vai viņi paliks kopā un ja jā, tad kur - tagadnē - pagātnē, vai nākotnē. Man kā lasītājam nobeigums uzreiz nebija skaidrs, kad Doroteja teica, ka Kausu noslēpusi laikā, jo pēdējā grāmatā viņa tam pat nepieskārās. Pēc tam to interpretēju pēc savas saprašanas - Kauss parādās senajā Ēgiptē, kur nonāk pie dieviem, senajā Grieķijā tas dieviem pazūd, tad viduslaikos piepildās pareģojums un Kauss, teorētiski, atkal ir senajā Ēģiptē. Grāmatā man tomēr prasījās paskaidrot konkrētāk. Un vēl viens jautājums - kas beigās notika ar profesora sievu? Vai viņa palika ārstniecības iestādē, vai Doroteja, mainot notikumus, izmainīja arī to, ka dievi bija mūsdienās un cilvēki atguva saprātu?
Kopumā ļoti interesanta triloģija, jo, lai gan grāmatas apvieno vienu sižeta līniju, tās ir dažādas, katra ar savu "odziņu".

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Aizraujošās Kausa medības turpinās. Katram savi mērķi - dieviem iegūt varu, bet Dorotejai - atkal apvienoties ar Sīriusu. Dažādi mērķi un dažādi ceļi.
Un atkal autore vēsturi savij ar fantastiku un interpretē no sava redzējuma. Lasot grāmatu es kopā ar Doroteju sajutu viduslaiku dvašu. Man likās, ka kopā ceļojam ar trubadūriem, kopā cīnāmies Monsegrīna kalnā un kopā ziedojam sevi, ļaujoties Kausa enerģijai, lai tā aiznes mūs nezināmajā.
Tik ļoti izjutu viduslaikus, ka mistiskie dzīvnieki, kas parādījās šajā grāmatā, sākumā likās kā kaut kas nepieņemams, no citas grāmatas uz laiku ielikts un pēc tam izņemts it kā nemaz nebūtu bijuši.
Man patīk tādas grāmatas kā šī, kad autors var mani "ieraut" grāmatas notikumos tā, ka, lasot grāmatu, atslēdzas racionālā domāšana par to vai laikmets attēlots vēsturiski precīzi, vai sakrīt nenozīmīgas detaļas par ēkām, apģērbu, ēdienu utt., vai gada skaitļi un notikumi ir secīgi. Tas viss paliek nebūtisks, tu saplūsti ar galveno varoni un visu redzi it kā viņa acīm un grāmatas lapas tiek šķirtas un šķirtas, jaunu notikumu gaidās.
Nevaru salīdzināt šo grāmatu ar pirmo, jo it kā autors tas pats, turpinās tie paši notikumi, bet grāmata ir cita, ar citu "garšu".

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata "uzrunāja" uzreiz ar vāku un aprakstu un nelika vilties. Sākums gan nelikās ļoti aizraujošs vai kaut kas nedzirdēts. Bet, jo tālāk lasīju, jo vairāk aizrāvos. Ļoti negaidīts bija sižeta pavērsiens ar sengrieķu dieviem un mītu varoņiem no autores skatu punkta. Protams tie, kas nav lasījuši sengrieķu mītus un eposus, grāmatu noteikti uztvers citādi. Grāmatā apvienojas piedzīvojumi ar mistisko - ceļošana laikā, mitoloģiski dzīvnieki un tēli. Mulsināja galvenās varones Dorotejas vecums. Ja sākot grāmatu lasīt, acu priekšā redzēju pusaugu meiteni, tad, nonākot Krētā, man radās sajūta, ka arī Doroteja ir vecāka, vismaz 19-20 gadus jauna. It kā tā pusaugu Doroteja ar savu domāšanu un rīcību būtu palikusi savā laikā, bet uz pagātni būtu aizceļojusi cita, nedaudz vecāka meitene ar citu domāšanu un uzvedību. Vēl viena lieta, kas traucēja bija, manā skatījumā, pārspīlētā mīlestība starp jauniešiem. Mīlas moku bija par daudz. Man ļoti patīk grāmatas, kurās ir arī mīlestības līnija, bet šeit viņa nedaudz nomāca pārējo sižetu, kas bija ļoti aizraujošs un interesants.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmatu "Meitene zilā kleitiņā" paņēmu no bērniem. Un aizrāvos ar lasīšanu. Jo viegla, raita valoda. Ir gan piedzīvojumi, gan detektīvs, gan mistika. Jau no pirmajām lappusēm Beatrises attiecības ar mammu sazīmēju līdzības mūsu ģimenē. Grāmata māca nebaidīties no nezināmā, ticēt saviem spēkiem un draugiem. Draudzība - tik aktuāla pusaudžu gados. Lai gan Beatrisei bija labākā draudzene Agnese, tomēr kaut kā pietrūka. Varbūt beigas bija mazliet sasteigtas, līdz galam neizskaidrotas - kāpēc tad īsti Dmitrijs pastrādāja noziegumu, bet, domāju, ka autore lika akcentu uz Beatrises un spoka Deinas attiecībām, vienkārši neko nesarežģīja un uzrakstīja viegli uztveramu grāmatu par meiteņu draudzību, piedzīvojumiem skolā un nozieguma izmeklēšanu. Grāmata ļoti piemērota pusaudžiem, kas šaubās par sevi, kam vajag ticību saviem spēkiem.