Maija Strazdiņa

46 gadi, Rīga

Esmu grāmatu mīle jau kopš tiem senajiem laikiem, kad mana mamma man lasīja vakara pasaciņas un vēlāk pati ar lukturīti zem segas niru dažādos stāstu un pasaku piedzīvojumos. Mans lasīšanas restarts ir sācies kopš manu bērnu piedzimšanas, kad klasiku un "smagnējo" pieaugušo literatūru ir nomainījušas bērnu un pusaudžu grāmatas. No pieaugušo arsenāla joprojām man saistoša ir dažāda izziņas literatūra, bet mana sirds pieder bērnu un jauniešu stāstiem un īpašajiem satura pārspriešanas brīžiem pirms miega. Man patīk garas pastaigas gar jūru, pelargonijas un porcelāns. Un, ja tuvumā būs kāda izstāde vai lekcija par Visumu, zvaigznēm un galaktikām, jūs mani noteikti tur sastapsiet.

Iesniegtās recenzijas

Eju meklēt draugus! Poēma par surikatu

Varenais Sēlis

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Mīlīgs stāstiņš dzejā par to, kā surikatam gāja draugu meklējumos. Pantiņi labi "rīmējas" - bija prieks gan man lasot, gan bērniem klausoties. Brīžiem brīnījos, cik daudz domu var uzrakstīt atskaņās. Varenais Sēlis meistarīgi izvada savu surikatu cauri neveiksmēm līdz Leiputrijai kopā ar draugiem un noslēgumā laimīgu un pārgurušu noliek čučēt gultiņā. Kā mazu puikuci piecgadnieku.
Grāmatā brīnišķīgas mākslinieces Marinas Heniņas ilustrācijas.

Virtuves pasaciņas

Arno Jundze

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Šīs nav pasakas bērniem. Katrā ziņā ne pirmā pasaka un ne jaunākā skolas vecuma bērniem. Lasīju grāmatu priekšā savam 6-gadniekam un 8-gadniecei, bērni ilgi knosījās, līdz pajautāja: "mammu, kad tu būsi beigusi savu pasaku, vai izlasīsi mums arī mūsu pasakas?" Pirmās pasakas dialogi saslēdzās ar savulaik Jaunajā Rīgas teātrī rādītās izrādes "Latviešu stāsti" epizodi ar aizgrābto bibliotekāri, tādi 40-gadnieka vāvuļojumi. Drusku biju vīusies, jo gaidīju kaut ko bērniem saprotamu un jautru, tādu, kā Andrusa Kivirekha pasakās lasīto.
Nākamās pasakas drusku izglāba grāmatas vērtību manās acīs - atradās arī kādi smieklīgi momenti ar gaumīgiem pieaugušo zemtekstiem, bet bērniem tika "nopārdotas", ieinteresējot ar pasaku nosaukumiem un lasīšanu teatrālās balsīs.
Izvēlējos lasīt šo grāmatu, jo interesanta šķita pati tēma - virtuves priekšmetu slepenā dzīve. Patika grāmatas ilustrācijas.

Rahela, Anderss un laika logi

Rēli Reinausa

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Brīnišķīgs stāsts, kurš labu laiku virmoja manās sajūtās, bet vārdi spītīgi neformulējās, lai uzliktu tos uz papīra (vai digitālā papīra). Man ļoti patika darba struktūra: tā nelielā epizode stāsta ievadā, kas sākumā šķita kā reklāma stāstam, pēkšņi saslēdzās notikumu gaitā un ļāva domām un sajūtām nekļūdīgi nokļūt mērķī. Stāstā savijas divas nopietnas tēmas - pusaudzes pārdzīvojumi vecāku šķiršanās dēļ un rakstnieces skatījums uz laiktelpas izliekumu un ceļošanu laikā. Stāsta notikumi atklājās tik harmoniski un plūstoši, ka nevienā brīdī neradās nerealitātes sajūta laika ceļojumu dēļ - viss šķita tik pašsaprotami un reāli. Arī pēc grāmatas izlasīšanas pazibēja doma - "jābrauc uz Igauniju meklēt, kur tāda Raganas ala atrodas".
Vienīgais, kas man nešķita reāli un likās stāstā stipri lieki, bija Rahelas tikšanās ar tēta mīļāko - Veroniku un pēkšņā Veronikas pieņemšana. Šāda tēta aiziešana no ģimenes jebkurai pusaudzei būtu kā nodevība un meitene to tik ātri nespētu ne piedot, ne saprast, ne pieņemt. Pat pie argumenta, ka vēsturē ir notikuši daudz ļaunāki notikumi, jo personīgais pārdzīvojums mūs ietekmē daudz spēcīgāk, nekā kādas globālas traģēdijas.
Stāstu ļoti veiksmīgi papildina Marjas Līsas Platsas ilustrācijas, kas pastiprina īpašo sajūtu, kādu stāsts rada. Un šī īpašā sajūta ir mīlestība.

Spoks un mākoņu pilsēta

Anete Grīnberga

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata izstaro skumjas piecdesmit nokrāsās, kur vienu skumju dimensiju nomaina nākamā. No globālām skumjām par niecīgo iespēju pretoties sistēmai līdz dziļi personiskām. Zēns, pašam to sākotnēji neapzinoties, meklē izeju no nolemtības un bezizejas situācijas, kuru nosaka viņa piederība šķirotāju pilsētai.
Mani visdziļāk skāra grāmatas personīgā skumju dimensija - puiša vientulība, mīlestības un drošības zaudēšanas sāpes, kuras izraisīja mammas nāve un zēna nespēja ar to samierināties. Tāpat arī Spoka tēva atsvešinātības izraisītais skaudrums. Vienu brīdi, sekojot stāsta detaļām, mani pārņēma cerīga sajūta, ka turpinājumā izrādīsies, ka mamma nav mirusi bet viņai kaut kā izdevies tikt no pilsētas prom, par savu brīvību maksājot ar mūžīgu liegumu tikties ar dēlu, un ka beigās viņi tomēr satiksies. Tomēr autore šo tikšanos realizēja savādāk - caur atrastajiem zīmējumiem, kas, lai arī deva cerību un jaunu jēgu zēna dzīvei, apjaušot savu identitāti, tomēr stāstam atstāja zaudējuma skumju nokrāsu.
Arī zēna jaunā ceļa sākums stikla pilsētā saistās ar lielām skumjām un zaudējuma sāpēm. Sava patstāvīgās dzīves ceļa sākumā palikt vienam - bez drauga atbalsta un bez tēta, kaut pašam sāpēs iestrēguša un mīlēt nespējoša, tomēr labu vēloša, gādības, ir tāds liels iekšējā spēka pārbaudījums.
"Ja vēlies palīdzēt pārējiem, tu nevari to darīt, esot turpat, kur viņi. Tev jābūt prom." - šī, iespējams, ir stāsta galvenā atziņa un cerība, kura dod uzmundrinājumu turpināt iesākto ceļu.

Pauls spēlē

Laura Vinogradova

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Šo grāmatu nebūtu izvēlējusies, ja vien grāmatnīcā to nebūtu paturējusi rokās un izlasījusi mazo fragmentu uz grāmatas aizmugures vāka. Tajā brīdī sapratu, ka tēma man ir tuva un ļoti aktuāla, rakstnieces izteiksmes veids - uzrunājošs, un es sajutu vēlmi šo savu "spēlēšanas sāpi" dzirdēt no cita cilvēka skatu punkta.
Rakstniece pārsteidzoši trāpīgi ir uztvērusi un atainojusi vecāka un bērna savstarpējo komunikāciju saistībā ar telefona spēļu jautājumu. Tik trāpīgi, ka Paula mammas tekstos atpazinu sevi un tos pašus neveiklos robežu likšanas centienus.
Grāmatu lasīju skaļi - jaunākajiem bērniem pirms miedziņa. Parasti lasīšanas laikā mēdzu pa vidu iestarpināt savus komentārus un viedokli. Šoreiz pieķēru sevi, ka mani gan sadusmo, gan brīžam tracina Paula mammas izteikumi un kategoriskā nostāja. Vairākas reizes iepauzēju, lai nokomentētu "nu gan viņa dara nepareizi, jo pati...", bet tad aptvēru, ka es taču rīkojos tāpat, brīžam tik pat kaitinoši, raugoties manu bērnu acīm. Šoreiz no komentāriem atturējos. Bet grāmata deva pamudinājumu pārdomām - kā šādi un arī citi mani aizliegumi, tādā vai citādā veidā pateikti, ietekmē manus bērnus, kādas sajūtas viņos raisa, un kuri ir pamatoti, bet bez kuriem mūsu visu dzīve iegūtu rāmāku plūdumu.
Rakstniece ir lieliski spējusi iejusties maza zēna "ādā" un uztvert gabaliņu pasaules bērna acīm un caur bērna sajūtām.