Ernests Ozoliņš

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Lilī, Bubass un Snaudas grāmata” man ļoti patika, jo tā bija aizraujoša, noslēpumaina un pilna ar neparastiem tēliem un notikumiem. Man patika ilustrācijas, kas palīdzēja iedomāties visu stāsta pasauli un ļāva vairāk iejusties notikumos. Šoreiz burvju bibliotēkā pēkšņi sāk notikt dīvainas lietas, cilvēki sāk aizmigt, un izrādās, ka pie visa vainīga ir snaudas grāmata, ko ļauniem nolūkiem izmantoja Vilks un viņa sabiedrotā Lapsa. Man arī ļoti patika, ka grāmatā bija daudz burvestību un pārvērtību, piemēram Lapsai ar viņas maģiskajiem tērpiem. Vienīgais, kas man nepatika, ka ļaunie varoņi stāsta beigās netika noķerti. Bet tas noteikti nozīmē, ka stāstam būs vēl kāda daļa.
Man patika tas, ka katram labajam varonim bija savs uzdevums bibliotēkā, un visi bija svarīgi. Tas man lika aizdomāties par to, cik svarīgi ir strādāt komandā – tieši sadarbojoties viņiem izdevās atrast snaudas grāmatu un izglābt pilsētu.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt kaķis Bubass. Viņš man ļoti patika visā grāmatā, jo viņš ir īsts burvju bibliotēkas sargs, kas vienmēr ir klāt, kad kādam vajadzīga palīdzība. Bubass ir īpašs, jo viņš saprot cilvēkus, domā gudri un viņam ir maģiskas spējas.
Man šķiet, ka Bubass grāmatā bija galvenais, jo viņš varbūt daudz nerunā, bet viņa klātbūtne bija svarīga visos svarīgajos brīžos. Ja es būtu Bubass, es varbūt censtos vairāk runāt ar citiem varoņiem, dalīties ar savām zināšanām un iedrošināt viņus. Grāmatā bija brīži, kad šķita, ka citi varoņi apjūk, un Bubasa gudrība varētu palīdzēt ātrāk atrisināt situāciju.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata "Spoku birojs. Atgadījums ar šausmīgo ēnu" man ļoti patika! Šī ir viena no tām sērijām, kuru es labprāt lasu vēl un vēl, jo katrā grāmatā ir kāds noslēpumains un nedaudz spocīgs piedzīvojums. Arī šis stāsts bija ļoti interesants un aizraujošs – viss sākās ar dīvainu, baisu ēnu un ātri kļuva skaidrs, ka atkal kāds spoks nav guvis mieru.
Man patīk, ka šajās grāmatās nav nekas ļoti biedējošs – tieši tik, lai būtu sajūta, ka lasu par kaut ko noslēpumainu, bet varu mierīgi lasīt arī pirms gulētiešanas. Vislabāk man patīk, ka Elsa un Kalle ir ļoti gudri un drosmīgi bērni. Viņi nebaidās sastapties ar spokiem un vienmēr cenšas uzzināt patiesību. Arī šajā stāstā viņi ātri saprata, ka īstais vainīgais nemaz nav tas, ko visi domāja, un palīdzēja spokam rast mieru.
Grāmatu ir ļoti viegli lasīt – lapās nav pārlieku daudz teksta. Ne reizi nelikās garlaicīgi vai grūti. Īpaši forši ir tas, ka grāmatā ir arī pilsētas karte, kas palīdz iedomāties, kur viss notiek. Arī ilustrācijas ir ļoti skaistas un papildina noskaņu – tās palīdz iztēloties gan ēnu, gan spoku, gan arī visus vietējos iedzīvotājus un apkārtni.
Es ar nepacietību gaidu, kad varēšu izlasīt kādu nākamo daļu, jo man šķiet, ka Spoku biroja piedzīvojumi tikai kļūs vēl aizraujošāki!

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt vectēvs Nikodēmuss. Viņš man šķiet ļoti interesants un gudrs tēls. Lai gan viņš nav pats galvenais detektīvs, viņa padomi bieži vien palīdz Elzai un Kallem atrisināt sarežģītākās lietas. Man patīk, ka viņš palīdz bērniem domāt līdzi.
Es gribētu būt tieši viņa vietā, jo viņš zina daudz par spokiem, vēsturi un dažādiem noslēpumiem. Būtu forši pavadīt dienu, pētot vecus dokumentus, grāmatas un sarunājoties ar spokiem, kuri meklē palīdzību. Nikodēmuss vienmēr cenšas saprast, kas spokiem ir noticis, nevis tikai baidīties no viņiem.
Ja es būtu Nikodēmuss, es gribētu atvērt pilsētā vietu, kur spoki varētu dzīvot droši, nevis klejot apkārt un biedēt cilvēkus.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Lases un Majas detektīvaģentūra. Dinozaura noslēpums” man ļoti patika un tā bija interesanta. Šīs sērijas grāmatas man vispār patīk, jo Lase un Maja vienmēr spēj atklāt pat visdīvainākos gadījumus.
Šoreiz stāsts notiek muzejā, kurā iepriekš jau bija notikumi mūmijas stāstā, tāpēc bija forši atkal sastapt jau pazīstamus tēlus. Šoreiz muzejs bija saņēmis lielu dinozaura skeletu, bet pirms tā atklāšanas izrādījās, ka viens kauls ir pazudis. Sākumā visi domāja, ka tas ir nozagts, bet beigās atklājās, ka to bija noslēpusi pati muzeja direktore. Viņa to izdarīja nevis ļaunuma dēļ, bet tāpēc, ka par pilnu skeletu būtu jāmaksā milzīga apdrošināšanas nauda.
Man patika, ka šoreiz nebija sliktais zaglis, man arī patika, ka grāmatas ilustrācijas bija krāsainas, tās palīdzēja labāk saprast, kas notiek. Es noteikti gribu lasīt vēl nākamos piedzīvojumus, ko piedzīvos Lase un Maja.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt Tomijs Holmērs – policijas komisāra palīgs. Viņš vēl tikai mācījās būt īsts detektīvs, bet jau piedalījās izmeklēšanā kopā ar pieredzējušajiem detektīviem – Lasi, Maju un komisāru.
Man patiktu būt viņa vietā, jo viņš palīdzēja un bija klāt visos notikumos. Es noteikti censtos būt vēl aktīvāks un ieteiktu savas idejas.
Stāstā es gribētu mainīt to, ka kauls nemaz netiktu noslēpts un uzreiz būtu pielikts dinozauram. Bet tādā gadījumā arī nemaz nebūtu nekāda noslēpuma ko risināt un nebūtu šīs grāmatas.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “BB stāsti” man ļoti patika, jo tajā bija dažādi interesanti stāsti. Grāmatā bija septiņi stāsti – pa vienam katrai nedēļas dienai, un tos visus izdomāja tētis saviem bērniem. Tas padara šo grāmatu īpašu, jo stāsti bija domāti tieši bērniem un par to, kas bērniem patika vai interesēja – par dzīvniekiem, lietām un notikumiem.
Man vislabāk patika sestdienas stāsts par nevīstošajiem ziediem. Šie ziedi nekad nenovīst un vienmēr paliek skaisti. Tas likās ļoti jauki, jo arī es pats labprāt dāvinu ziedus mammai, un bieži ir žēl, ka tie ātri novīst. Ja man būtu šādi burvju ziedi, es tos uzdāvinātu savai mammai un vecmāmiņai, un viņi varētu ilgi priecāties par tiem.
Grāmata nelikās gara, bet katrā lapā bija daudz ko lasīt. Man arī ļoti patika ilustrācijas, jo tās bija uzzīmētas tādā interesantā stilā, kas piestāvēja šai grāmatai.
Šo grāmatu labi var lasīt pa vienam stāstam katru dienu pirms gulētiešanas, tāpat kā to darīja bērni grāmatā. Tā iemāca būt mīļiem, domāt par citiem un ticēt brīnumiem.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es izvēlētos būt sniegavīrs no trešdienas stāsta. Viņš man šķita ļoti īpašs un atšķirīgs no parastajiem sniegavīriem, jo viņš neizkusa, kad pienāca pavasaris, bet palika dzīvs un atrada sev jaunu dzīvesvietu saldējuma fabrikā un beigās devās uz Ziemeļpolu satikt Ziemassvētku vecīti. Tas bija ļoti neparasti un forši, jo parasti sniegavīri pazūd līdz ar sniegu pavasarī.
Es gribētu būt šis sniegavīrs, jo man ļoti garšo saldējums. Man šķiet aizraujoši strādāt saldējuma fabrikā, kur var redzēt, kā top dažādi saldējumi, var nogaršot visādas garšas. Vēl man patīk, ka arī sniegavīrs varēja atrast savu vietu pasaulē, ne tikai būt uzcelts un pēc tam izkust.
Ja es būtu viņa vietā, es varbūt saliktu vēl citus sniegavīrus kopā, lai viņi arī varētu palīdzēt saldējuma fabrikā vai izdomātu jaunas garšas. Vai būt Ziemassvētku vecīša palīgu komanda.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Virtuves pasaciņas” bija interesanta un mazliet dīvaina. Tajā bija daudzi īsi stāsti par to, kā virtuvē dzīvo dažādas lietas – gan virtuves tehnika, piemēram, ledusskapis, kafijas automāts, tējkanna, gan arī dažādi ēdieni un produkti. Kopā tie veidoja stāstiņus, kas turpināja viens otru. Tur pat bija arī maza ragana!
Sākumā man likās jocīgi, ka produkti zina, ka viņus kādreiz apēdīs. Tas bija mazliet skumji un savādi – iedomāties, ka kāds runājošs kefīrs zina, ka viņu apēdīs! Bet vislabāk patika stāsts par virtuves ballīti. Tas bija priecīgs un jautrs – visi virtuves iemītnieki priecājās un dejoja kopā un baudīja dzīvi, kamēr saimnieki atpūšas ārzemēs. Šis stāsts lika smaidīt.
Grāmatā es gribēju redzēt vairāk bilžu – kā izskatās šie smieklīgie tēli, kā viņi dejo, runā un dzīvo virtuvē.
Kopumā grāmata man patika. Tā palīdzēja iedomāties, kā būtu, ja visas lietas virtuvē pēkšņi atdzīvotos.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es nemaz negribētu būt neviens no viņiem. Es negribētu būt ne ledusskapis, ne tējkanna, ne kefīrs, jo man būtu bail, ka mani apēdīs vai ka man būs jādzīvo tikai virtuvē. Tā vietā es gribētu, lai man būtu burvju slota, kā tā, kas stāvēja virtuvē un ragana to padarīja skaistu izrotājot. Ar to es varētu lidot visur, kur es vēlos. Es ar savu slotu lidotu pa virtuvi, ārā pa logu, pāri mājām. Es aizlidotu uz citu pilsētu vai valsti un vizinātu līdzi arī savu ģimeni.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Annijas nakts piedzīvojumi Vērmaņdārzā” stāstīja par meiteni, vārdā Annija, kura Rīgā, Vērmaņdārzā, pazaudēja omīti un piedzīvoja ļoti dīvainus un neparastus notikumus. Sākumā šķita kā parasts stāsts, bet drīz vien notikumi kļuva aizvien jocīgāki – parādījās neparasti tēli, kā piemēram, puseņģelis, runājoši kaķi, dīvainas sievietes. Es arī ilgi nesapratu, ka tas viss ir sapnis, un tas padarīja lasīšanu grūtāku, bet man gribējās uzzināt, kā stāsts beigsies. Man nepatika, ka dīvainie tēli aizvainoja Anniju, bet viņa bija jauka un neatbildēja tāpat pretī.
Man vislabāk patika vēsturiskās bildes, kas bija grāmatā. Tās palīdzēja labāk iedomāties, kā izskatījās Vērmaņdārzs senāk. Es arī pats esmu bijis šajā parkā ar mammu un tur pastaigājies un ēdis picu.
Stāsts nelasījās viegli, jo tajā bija daudz nesaprotamu notikumu un dīvainu tēlu, bet tas arī padarīja grāmatu citādāku. Beigās viss izrādījās sapnis, un bija prieks, ka ar Anniju viss bija kārtībā un viņa atkal bija kopā ar savu omīti.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es negribētu iejusties neviena tēla lomā. Šī grāmata man šķita dīvaina un nedaudz biedējoša, jo daži tēli bija savādi, un viss stāsts notika kā dīvainā sapnī. Man pašam negribētos apmaldīties parkā un būt vienam pašam, pat ja tas ir tikai sapnis. Arī tad, ja es zinātu, ka viss beigsies labi, man tas nebūtu patīkams piedzīvojums.
Man patika, ka beigās ar Anniju viss bija kārtībā un viņa atrada omīti. Bet, ja es būtu viņas vietā, man būtu ļoti bail un es noteikti gribētu ātrāk pamosties vai kādam piezvanīt, lai palīdz. Vēl es gribētu, lai viņai līdzi būtu kāds draugs, lai viņa nebūtu viena pati tik lielā parkā naktī. Šajā grāmatā daudzas lietas man bija grūti izskaidrot, jo sapnī viss notika savādi.
Tāpēc es izvēlētos palikt es pats un labāk tikai lasīt par šādu sapni, nevis tajā piedalīties. Es labprātāk dotos pastaigā pa īsto Vērmaņdārzu dienā kopā ar mammu vai omīti, ēstu picu un priecātos, nevis piedzīvotu dīvainas lietas sapnī naktī.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Lases un Majas detektīvaģentūra. Filmas noslēpums” man likās interesanta un pilna ar negaidītiem notikumiem. Stāsts risinājās ap filmas “Salauzta sirds” uzņemšanu Vallebijas pilsētiņā, un viss sākās kā jautrs notikums. Taču pēc tam notika zādzība optikas veikalā, un tas izjauca filmēšanas plānus. Šo noslēpumaino zādzību kā vienmēr atrisināja mazie detektīvi.
Man ļoti patika, ka šajā grāmatā noslēpums bija sarežģītāks nekā parasti. Vainīgā izrādījās filmas aktrise Magdalēna, kas nozaga pulksteni, lai apmulsinātu policiju. Viņa gribēja atrast savus vectēva paslēptos dimantus, ko viņš bija nozadzis senāk un atstājis viņai. Man bija interesanti sekot līdzi, kā Lase un Maja salika kopā visas detaļas un nonāca pie patiesības.
Man nepatika, ka filmas filmēšana tika atcelta. Būtu bijis jauki, ja filmas uzņemšanu tomēr varētu turpināt, kad noziegums bija atrisināts.
Lase un Maja atkal pierādīja, ka arī bērni var būt īsti detektīvi. Man arī ļoti patika grāmatas ilustrācijas un kartes, kas palīdzēja iztēloties gan filmu, gan pilsētiņu, kur viss notika.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt policijas komisārs Randolfs Lāšons. Viņš bija atbildīgs par kārtību pilsētā un palīdzēja Lasei un Majai atklāt patiesību par zādzību optikas veikalā. Man patīk šis tēls, jo viņš uzticējās mazajiem detektīviem, ļaujot viņiem palīdzēt izmeklēšanā.
Man ļoti patika arī tas, ka komisāram bija zelta rokudzelži – tā ir īpaša detaļa, kas padarīja viņu atšķirīgu no citiem policistiem.
Kad es biju mazāks es arī gribēju kļūt par policistu, bet tagad par to sapņo mans brālis. Mēs bieži spēlējamies ar Lego policijas un ugunsdzēsēju iecirkņiem.
Es grāmatā būtu mainījis to, ka filmēšana netiktu atcelta, bet gan turpināta, lai varētu pabeigt iesākto filmu un tad to rādīt visai pilsētai.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Lases un Majas detektīvaģentūra. Mūmijas noslēpums” bija ļoti interesanta. Stāsts notika Vallebijā, kur bērni Lase un Maja vadīja savu detektīvaģentūru. Viņiem bija jāpalīdz atrisināt mūmijas noslēpums muzejā. Man šķita ļoti negaidīti, ka mūmija bija muzeja apkopēja, kura slēpās aiz kostīma, lai varētu nozagt gleznas. Tas bija ļoti viltīgi. Man nepatika, ka gleznas tika sagrieztas ārā no rāmjiem, jo tas nozīmē, ka mākslas darbi tika sabojāti.
Man visvairāk patika tas, ka bērniem izdevās atšķetināt noslēpumu un atklāt, kas patiesībā slēpās aiz mūmijas maskas. Man bija interesanti sekot līdzi, kā viņi ievāc pavedienus un izsaka aizdomas. Man patika, ka viņi bija droši un gudri, un ka pieaugušie viņiem uzticējās.
Grāmatas ilustrācijas bija melnbaltas, un man labāk patīk krāsainas bildes, bet arī melnbaltās bildes labi parādīja, kas notiek, un palīdzēja sekot līdzi sižetam.
Es noteikti izlasīšu vēl kādu daļu no šīs grāmatu sērijas.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es izvēlētos būt Kristers Lenns, viņš bija muzeja naktssargs. Viņš bija bailīgs, bet viņa darbs bija ļoti interesants – strādāt naktī muzejā, kur glabājas seni eksponāti un mākslas darbi. Es vienmēr esmu domājis, kāda sajūta ir būt vienam klusā un tumšā muzejā, kur visapkārt ir seni priekšmeti un noslēpumaina gaisotne.
Es domāju, ka arī man būtu bail, ja pēkšņi šķistu, ka pa muzeju staigā īsta mūmija. Esmu redzējis līdzīgu filmu “Nakts muzejā”, kur arī eksponāti atdzīvojas, bet tur viss bija vairāk smieklīgs nekā biedējošs. Tomēr, ja tas notiktu īstajā dzīvē, es arī noteikti nobītos, tāpat kā Kristers.
Ja es būtu Kristers, es droši vien mēģinātu būt drosmīgāks un pārbaudīt, kas tieši notiek muzejā vai mēģinātu noskaidrot lietas kopā ar detektīviem. Varbūt es arī pats ātrāk saprastu, ka tā nav īsta mūmija, bet kāds, kas slēpjas aiz maskas. Būtu forši, ja viņš vairāk sadarbojās ar Lasi un Maju un būtu viņiem kā palīgs.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Lases un Majas detektīvaģentūra. Dimantu noslēpums” bija ļoti interesanta. Tā bija par diviem bērniem, Lasi un Maju, kuriem ir pašiem sava detektīvaģentūra. Viņi palīdz atrisināt dažādus noslēpumus, un šoreiz viņiem bija jānoskaidro, kurš darbinieks zaga dimantus no dārglietu veikala. Veikala īpašnieks lūdza palīdzību, jo pats nespēja šo noslēpumu atrisināt.
Man ļoti patika, ka es pats uzminēju, kurš ir īstais vainīgais – tas bija Lollo Smits, viens no veikala darbiniekiem. Grāmatā bija labi paslēpti pavedieni, bet, ja uzmanīgi lasa, var uzminēt atrisinājumu pirms beigām, un tas man sagādāja lielu prieku.
Zīmējumi grāmatā bija krāsaini un tie palīdzēja labāk iztēloties, kas notiek. Man arī patika pilsētas kartes grāmatas sākumā, kas ļāva sekot līdzi notikumu vietām un palīdzēja justies kā īstam detektīvam.
Iesaku to izlasīt visiem, kam patīk detektīvi un noslēpumi. Man šīs sērijas grāmatas patīk tikpat ļoti kā Spoku biroja grāmatas. Man tās šķiet ļoti līdzīgas.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt Muhameds Karāts, kurš bija bagātākais cilvēks pilsētā, kuram piederēja dārglietu veikals. Viņam bija ļoti skaistas un vērtīgas dārglietas, un man patiktu strādāt tādā veikalā, kur apkārt spīd un mirdz viss un katra lieta ir īpaša.
Ja es būtu Muhameds Karāts, es gribētu, lai veikalā visi darbinieki justos labi un neviens nebūtu aizdomīgs. Es noteikti mēģinātu izveidot jaukākas attiecības ar viņiem, lai visi būtu kā komanda.
Man arī ļoti patiktu, ja es varētu uzdāvināt kādu skaistu rotu savai mammai vai vecmammai, lai iepriecinātu viņas. Es arī padalītos ar draugiem un varētu kādu dimantu varētu pārvērst par draudzības medaljonu.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Spoku birojs. Atgadījums ar vilcienu katastrofu” bija aizraujoša un mazliet baisa, bet ļoti interesanta. Šī bija otrā grāmata par bērniem detektīviem, ko es lasīju, un man patika, kā viņi arī šoreiz atklāja sarežģītu noslēpumu. Stāstā Miglas ielejā bija iecerēts atklāt jaunu dzelzceļa staciju, taču vilciens tajā nevarēja pienākt, jo kāds spoks lika šķēršļus uz sliedēm un neļāva vilcienam sasniegt staciju.
Detektīvi saprata, ka spoks ir senais vilciena dežurants, kurš pirms 100 gadiem piedzīvoja katastrofu, un tagad viņš baidījās, ka tā varētu notikt atkal. Tāpēc viņš centās vilcienu nelaist stacijā, lai pasargātu citus. Bērni veica rūpīgu izmeklēšanu, runāja ar aculieciniekiem, pētīja pilsētas vēsturi un beigās saprata, kas īsti notiek. Pilsētas mēre atvainojās spokam un pārliecināja viņu, ka tagad viss ir droši, un spoks beidzot varēja nomierināties un vairs nespokoties.
Man patika šī grāmata, jo tā parādīja, ka reizēm pat spoki tikai vēlas palīdzēt un ir jāsaprot viņu nodomi. Arī šoreiz ilustrācijas un karte palīdzēja labāk sekot līdzi stāstam.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es noteikti izvēlētos būt Mozess Nilsons. Viņš bija ļoti interesants tēls – aizrautīgs, sapņains un ar milzīgu mīlestību pret vilcieniem. Man patika, ka viņa māja bija pilna ar dažādiem vilcienu modeļiem, plakātiem un citiem vilcienu niekiem. Tas izskatījās kā īsts sapņu vilcienu muzejs!
Mozess sapņoja pats kādreiz uzbūvēt savu vilcienu, un man tas šķita ļoti forši, jo man pašam arī patīk tehniskas lietas un kaut ko veidot. Viņš arī nebija vienkārši vilcienu fans, bet ļoti gudrs un palīdzēja bērniem detektīviem atrast veidu, kā runāt ar spoku un kā viņu pārliecināt, ka katastrofas vairs neatkārtosies.
Ja es būtu Mozess, es, iespējams, būtu mēģinājis jau agrāk palīdzēt pilsētai saprast, kas īsti notiek ar spoku, jo viņš jau nojauta, ka spokam vajag mieru. Bet kopumā viņš jau tāpat bija ļoti labs varonis, kurš izdarīja daudz laba. Un viņam bija visforšākā vilcienu kolekcija!

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Pauls spēlē” bija stāsts par zēnu, kurš atrada konsoli un ļoti gribēja spēlēt spēlītes. Spēlē nebija nekā traka vai ārkārtēja,arī bez lieliem notikumiem Paulam bija interesanti. Tas atgādināja, ka dažreiz mierīgas un vienkāršas lietas var būt ļoti aizraujošas. Pauls gribēja spēlēt, bet viņš arī klausījās savā mammā, un kopā viņi sāka darīt dažādas foršas lietas – devās uz festivālu, gulēja teltī pie jūras, un pavadīja jauku laiku kopā. Šīs nodarbes Paulam tik ļoti iepatikās, ka spēlīte vairs nebija pats svarīgākais.
Man patika, ka Pauls iemācījās atrast līdzsvaru – spēlītes var pagaidīt, bet laiks ar ģimeni un īsti piedzīvojumi ir vēl svarīgāki un interesantāki. Grāmatā es gribētu redzēt vairāk ilustrāciju, jo bija tikai daži lieli attēli un daudz lapu bez bildēm. Es domāju, ka šis stāsts var palīdzēt arī citiem bērniem saprast, ka īstās lietas dzīvē var būt aizraujošākas par ekrāniem.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt Pauls, jo viņš ir ļoti līdzīgs man. Arī man patīk spēlēt spēlītes, un mamma ne vienmēr ļauj spēlēt tik ilgi, cik es vēlētos. Es saprotu Paula sajūtas, kad viņš ļoti gribēja turpināt spēli, bet tajā pašā laikā viņam bija jādara citas lietas kopā ar mammu. Man ļoti patika, ka Pauls spēja atrauties no spēles un izbaudīt īsto dzīvi – viņš devās uz festivālu, gulēja teltī, redzēja jūru un jautri pavadīja laiku ar citiem bērniem un mammu. Man reizēm arī ir grūti pārtraukt spēles kādā interesantā vietā, bet arī es cenšos vairāk būt kopā ar ģimeni un darīt citas lietas, ne tikai spēlēt.
Vēl Pauls bija izvēlīgs ēdājs – viņš arī neēda visus ēdienus, tāpat kā es. Bet grāmatā viņš pagaršoja aukstu putru, un izrādījās, ka tā ir garšīga. Man arī ir grūti pagaršot ko jaunu, bet, ja ļoti gribas ēst, tad dažreiz saņemos – un bieži izrādās, ka nemaz nav tik slikti. Ja es būtu Pauls, es varbūt mēģinātu biežāk klausīt mammai uzreiz, lai mums paliktu vairāk laika foršām lietām kopā.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Spoku birojs. Atgadījums ar mistisko saldumu spoku” bija ļoti interesanta. Tā stāstīja par diviem bērniem, kuri palīdzēja Cukurbellai atrast spoku, kas dzīvoja viņas saldumu veikalā. Tas spoks bija ļoti dīvains, jo viņam garšoja marcipāns, un viņš aizkoda visas marcipāna konfektes! Viņš arī visu laiku spokojās un mētājās, un tas man ne pārāk patika, jo bojāt ēdienu nav labi.
Bērni sekojot pavedieniem aprunājās ar Marcipāna princi, un izrādījās, ka viņa brālis bija tas spoks! Tas bija pārsteigums. Vēlāk viņi noskaidroja, ka spokam patiesībā labāk garšoja desa, nevis konfektes! Tas bija smieklīgi.
Tad veikals sāka pārdot ne tikai saldumus, bet arī desas, un beigās nosauca veikalu spoka vārdā – “Kaspera saldumi un desas”. Man ļoti patika šis nosaukums, jo tagad spoks bija laimīgs un vairs nebojāja saldumus.
Grāmatā bija arī skaistas ilustrācijas un pilsētas karte, kas man ļoti palīdzēja saprast, kur kas notiek. Es ar pirkstu sekoju kartē, kad lasīju, un tā bija kā maza spēle.
Šī grāmata bija gan par draudzību, gan par noslēpumiem, un arī mazliet par ēdienu. Es to noteikti ieteiktu draugiem, jo tā ir piedzīvojumu pilna un interesanta līdz pašām beigām!

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt vectēvs Nikodēmuss. Viņš bija ļoti gudrs, zināja visu par spokiem un vadīja Spoku biroju, kas atradās dzeltenajā pilī. Man šķita ļoti forši, ka viņš palīdzēja bērniem atrisināt saldumu spoka noslēpumu. Es arī gribētu būt kā viņš, jo viņam bija daudz grāmatu, un viņš klausījās skaļi mūziku – man arī ļoti patīk klausīties mūziku, kad es spēlējos.
Visā stāstā es nedaudz mainītu vienu lietu – es censtos pārliecināt spoku, lai viņš neaizkož saldumus, jo pēc tam tās konfektes bija jāmet ārā, un tā kā man ļoti garšo konfektes, man par to bija ļoti žēl. Labāk būtu, ja spoks tās tikai izmētātu, lai vēl varētu tās salasīt un apēst.
Man arī patika, ka vectēvs Nikodēmuss uzticējās bērniem, jo ne visi pieaugušie tā dara. Es arī gribētu būt tāds pieaugušais, kad izaugšu.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Lilī un burvju kaķis Bubass” man ļoti patika! Tā bija par meiteni Lilī, kura uzzināja, ka viņas mājas bērniņos ir burvju bibliotēka. Tur dzīvo gudrs un noslēpumains kaķis Bubass, kurš prot runāt un zina daudz par burvību. Viņi abi kļuva par draugiem un kopā piedzīvoja īstus piedzīvojumus, lai sargātu bibliotēku no ļaunā Vilka.
Vilks gribēja iznīcināt bibliotēku, bet Lilī ar Bubasa palīdzību viņu apturēja, un Vilku beigās arestēja! Tas bija aizraujoši, un man patika, ka Lilī beigās saņēma ordeni par drosmi. Viņa bija ļoti gudra un nebaidījās cīnīties par labo.
Grāmatā bija arī jautājumi katras nodaļas beigās, un tas bija interesanti – likās, ka es pats piedalos stāstā. Tur bija rakstīts, ka var atbildēt un ielikt atbildi sociālajos tīklos, bet man vēl tādu nav.
Grāmata man tik ļoti iepatikās, ka es pat nepamanīju, cik ātri to izlasīju. Viss bija tik aizraujoši uzrakstīts un arī bildes bija skaistas. Bubass bija mans mīļākais tēls – viņš bija gan noslēpumains, gan jauks.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt burvju kaķis Bubass. Viņš ir ļoti gudrs, mierīgs un viņam pieder burvju bibliotēka, kur ir visādas noslēpumainas grāmatas. Es gribētu dzīvot šādā bibliotēkā, lasīt grāmatas, uzzināt visus noslēpumus un arī paslēpties starp grāmatplauktiem kā īsts burvju kaķis.
Bubass prot runāt un ir ļoti gudrs, un viņš palīdzēja Lilī cīnīties pret Vilku, kurš gribēja darīt sliktas lietas. Man patīk, ka Bubass vienmēr zina, ko darīt, un arī tad, kad ir bail, viņš paliek mierīgs un domā, kā vislabāk rīkoties.
Ja es būtu Bubass, es varbūt grāmatas padarītu vēl dzīvākas – tādas, kas paši izlido no plaukta, kad kādam tās vajag. Un es uzaicinātu vēl vairāk bērnu uz bibliotēku, lai viņi varētu mācīties burvju lietas un kļūt par mazajiem palīgiem.
Man arī ļoti patīk, ka Bubass ir kaķis, jo kaķi ir mīļi, pūkaini un veikli. Bet viņš ir īpašs – burvju kaķis, kurš prot daudz ko vairāk nekā parasts kaķis.