Ernests Ozoliņš

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Spoku birojs. Atgadījums ar vilcienu katastrofu” bija aizraujoša un mazliet baisa, bet ļoti interesanta. Šī bija otrā grāmata par bērniem detektīviem, ko es lasīju, un man patika, kā viņi arī šoreiz atklāja sarežģītu noslēpumu. Stāstā Miglas ielejā bija iecerēts atklāt jaunu dzelzceļa staciju, taču vilciens tajā nevarēja pienākt, jo kāds spoks lika šķēršļus uz sliedēm un neļāva vilcienam sasniegt staciju.
Detektīvi saprata, ka spoks ir senais vilciena dežurants, kurš pirms 100 gadiem piedzīvoja katastrofu, un tagad viņš baidījās, ka tā varētu notikt atkal. Tāpēc viņš centās vilcienu nelaist stacijā, lai pasargātu citus. Bērni veica rūpīgu izmeklēšanu, runāja ar aculieciniekiem, pētīja pilsētas vēsturi un beigās saprata, kas īsti notiek. Pilsētas mēre atvainojās spokam un pārliecināja viņu, ka tagad viss ir droši, un spoks beidzot varēja nomierināties un vairs nespokoties.
Man patika šī grāmata, jo tā parādīja, ka reizēm pat spoki tikai vēlas palīdzēt un ir jāsaprot viņu nodomi. Arī šoreiz ilustrācijas un karte palīdzēja labāk sekot līdzi stāstam.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es noteikti izvēlētos būt Mozess Nilsons. Viņš bija ļoti interesants tēls – aizrautīgs, sapņains un ar milzīgu mīlestību pret vilcieniem. Man patika, ka viņa māja bija pilna ar dažādiem vilcienu modeļiem, plakātiem un citiem vilcienu niekiem. Tas izskatījās kā īsts sapņu vilcienu muzejs!
Mozess sapņoja pats kādreiz uzbūvēt savu vilcienu, un man tas šķita ļoti forši, jo man pašam arī patīk tehniskas lietas un kaut ko veidot. Viņš arī nebija vienkārši vilcienu fans, bet ļoti gudrs un palīdzēja bērniem detektīviem atrast veidu, kā runāt ar spoku un kā viņu pārliecināt, ka katastrofas vairs neatkārtosies.
Ja es būtu Mozess, es, iespējams, būtu mēģinājis jau agrāk palīdzēt pilsētai saprast, kas īsti notiek ar spoku, jo viņš jau nojauta, ka spokam vajag mieru. Bet kopumā viņš jau tāpat bija ļoti labs varonis, kurš izdarīja daudz laba. Un viņam bija visforšākā vilcienu kolekcija!

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Pauls spēlē” bija stāsts par zēnu, kurš atrada konsoli un ļoti gribēja spēlēt spēlītes. Spēlē nebija nekā traka vai ārkārtēja,arī bez lieliem notikumiem Paulam bija interesanti. Tas atgādināja, ka dažreiz mierīgas un vienkāršas lietas var būt ļoti aizraujošas. Pauls gribēja spēlēt, bet viņš arī klausījās savā mammā, un kopā viņi sāka darīt dažādas foršas lietas – devās uz festivālu, gulēja teltī pie jūras, un pavadīja jauku laiku kopā. Šīs nodarbes Paulam tik ļoti iepatikās, ka spēlīte vairs nebija pats svarīgākais.
Man patika, ka Pauls iemācījās atrast līdzsvaru – spēlītes var pagaidīt, bet laiks ar ģimeni un īsti piedzīvojumi ir vēl svarīgāki un interesantāki. Grāmatā es gribētu redzēt vairāk ilustrāciju, jo bija tikai daži lieli attēli un daudz lapu bez bildēm. Es domāju, ka šis stāsts var palīdzēt arī citiem bērniem saprast, ka īstās lietas dzīvē var būt aizraujošākas par ekrāniem.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt Pauls, jo viņš ir ļoti līdzīgs man. Arī man patīk spēlēt spēlītes, un mamma ne vienmēr ļauj spēlēt tik ilgi, cik es vēlētos. Es saprotu Paula sajūtas, kad viņš ļoti gribēja turpināt spēli, bet tajā pašā laikā viņam bija jādara citas lietas kopā ar mammu. Man ļoti patika, ka Pauls spēja atrauties no spēles un izbaudīt īsto dzīvi – viņš devās uz festivālu, gulēja teltī, redzēja jūru un jautri pavadīja laiku ar citiem bērniem un mammu. Man reizēm arī ir grūti pārtraukt spēles kādā interesantā vietā, bet arī es cenšos vairāk būt kopā ar ģimeni un darīt citas lietas, ne tikai spēlēt.
Vēl Pauls bija izvēlīgs ēdājs – viņš arī neēda visus ēdienus, tāpat kā es. Bet grāmatā viņš pagaršoja aukstu putru, un izrādījās, ka tā ir garšīga. Man arī ir grūti pagaršot ko jaunu, bet, ja ļoti gribas ēst, tad dažreiz saņemos – un bieži izrādās, ka nemaz nav tik slikti. Ja es būtu Pauls, es varbūt mēģinātu biežāk klausīt mammai uzreiz, lai mums paliktu vairāk laika foršām lietām kopā.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Spoku birojs. Atgadījums ar mistisko saldumu spoku” bija ļoti interesanta. Tā stāstīja par diviem bērniem, kuri palīdzēja Cukurbellai atrast spoku, kas dzīvoja viņas saldumu veikalā. Tas spoks bija ļoti dīvains, jo viņam garšoja marcipāns, un viņš aizkoda visas marcipāna konfektes! Viņš arī visu laiku spokojās un mētājās, un tas man ne pārāk patika, jo bojāt ēdienu nav labi.
Bērni sekojot pavedieniem aprunājās ar Marcipāna princi, un izrādījās, ka viņa brālis bija tas spoks! Tas bija pārsteigums. Vēlāk viņi noskaidroja, ka spokam patiesībā labāk garšoja desa, nevis konfektes! Tas bija smieklīgi.
Tad veikals sāka pārdot ne tikai saldumus, bet arī desas, un beigās nosauca veikalu spoka vārdā – “Kaspera saldumi un desas”. Man ļoti patika šis nosaukums, jo tagad spoks bija laimīgs un vairs nebojāja saldumus.
Grāmatā bija arī skaistas ilustrācijas un pilsētas karte, kas man ļoti palīdzēja saprast, kur kas notiek. Es ar pirkstu sekoju kartē, kad lasīju, un tā bija kā maza spēle.
Šī grāmata bija gan par draudzību, gan par noslēpumiem, un arī mazliet par ēdienu. Es to noteikti ieteiktu draugiem, jo tā ir piedzīvojumu pilna un interesanta līdz pašām beigām!

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt vectēvs Nikodēmuss. Viņš bija ļoti gudrs, zināja visu par spokiem un vadīja Spoku biroju, kas atradās dzeltenajā pilī. Man šķita ļoti forši, ka viņš palīdzēja bērniem atrisināt saldumu spoka noslēpumu. Es arī gribētu būt kā viņš, jo viņam bija daudz grāmatu, un viņš klausījās skaļi mūziku – man arī ļoti patīk klausīties mūziku, kad es spēlējos.
Visā stāstā es nedaudz mainītu vienu lietu – es censtos pārliecināt spoku, lai viņš neaizkož saldumus, jo pēc tam tās konfektes bija jāmet ārā, un tā kā man ļoti garšo konfektes, man par to bija ļoti žēl. Labāk būtu, ja spoks tās tikai izmētātu, lai vēl varētu tās salasīt un apēst.
Man arī patika, ka vectēvs Nikodēmuss uzticējās bērniem, jo ne visi pieaugušie tā dara. Es arī gribētu būt tāds pieaugušais, kad izaugšu.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Lilī un burvju kaķis Bubass” man ļoti patika! Tā bija par meiteni Lilī, kura uzzināja, ka viņas mājas bērniņos ir burvju bibliotēka. Tur dzīvo gudrs un noslēpumains kaķis Bubass, kurš prot runāt un zina daudz par burvību. Viņi abi kļuva par draugiem un kopā piedzīvoja īstus piedzīvojumus, lai sargātu bibliotēku no ļaunā Vilka.
Vilks gribēja iznīcināt bibliotēku, bet Lilī ar Bubasa palīdzību viņu apturēja, un Vilku beigās arestēja! Tas bija aizraujoši, un man patika, ka Lilī beigās saņēma ordeni par drosmi. Viņa bija ļoti gudra un nebaidījās cīnīties par labo.
Grāmatā bija arī jautājumi katras nodaļas beigās, un tas bija interesanti – likās, ka es pats piedalos stāstā. Tur bija rakstīts, ka var atbildēt un ielikt atbildi sociālajos tīklos, bet man vēl tādu nav.
Grāmata man tik ļoti iepatikās, ka es pat nepamanīju, cik ātri to izlasīju. Viss bija tik aizraujoši uzrakstīts un arī bildes bija skaistas. Bubass bija mans mīļākais tēls – viņš bija gan noslēpumains, gan jauks.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt burvju kaķis Bubass. Viņš ir ļoti gudrs, mierīgs un viņam pieder burvju bibliotēka, kur ir visādas noslēpumainas grāmatas. Es gribētu dzīvot šādā bibliotēkā, lasīt grāmatas, uzzināt visus noslēpumus un arī paslēpties starp grāmatplauktiem kā īsts burvju kaķis.
Bubass prot runāt un ir ļoti gudrs, un viņš palīdzēja Lilī cīnīties pret Vilku, kurš gribēja darīt sliktas lietas. Man patīk, ka Bubass vienmēr zina, ko darīt, un arī tad, kad ir bail, viņš paliek mierīgs un domā, kā vislabāk rīkoties.
Ja es būtu Bubass, es varbūt grāmatas padarītu vēl dzīvākas – tādas, kas paši izlido no plaukta, kad kādam tās vajag. Un es uzaicinātu vēl vairāk bērnu uz bibliotēku, lai viņi varētu mācīties burvju lietas un kļūt par mazajiem palīgiem.
Man arī ļoti patīk, ka Bubass ir kaķis, jo kaķi ir mīļi, pūkaini un veikli. Bet viņš ir īpašs – burvju kaķis, kurš prot daudz ko vairāk nekā parasts kaķis.