Māra Peipiņa

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Man patika, ka grāmata bija smieklīga. Piemēram, brīdī, kad 1.a un 2.b klase spēlēja "Angry Birds" īstajā dzīvē. Vai kad direktors iegāja Whatsapp un ieraudzīja, ka kāds bija uzlauzis viņa kontu un ielicis bildi, ka viņš ir apprecējies ar garderobistu. Un smieklīgi bija tas, ka septītklasniekam Dāvim nebija ne viedtālruņa, ne datora, tikai Nokia 3310. Kad direktors to uzzināja viņš teica: "Tas ir īsts brīnums. Cik man zināms, šis Nokia 3310 ir tikpat vecs kā tu, telefonam tas ir gandrīz kā akmens laikmets." Arī manai klasesbiedrenei kādreiz bija Nokia ar podziņām, viņa varēja sazināties, bet nevarēja uzguglēt jebko.
Vēl man patika tas, ka Dāvis no galvas izstāstīja informāciju par Ņūtonu. Man nepatika, ka direktors tik reti izgāja ārā no kabineta, viņš visu laiku lūrēja ekrānos un nebija tik sportisks. Es nevarētu tā visu laiku nosēdēt.
Manuprāt, autors gribēja pateikt, ka mainīt skolas nākotni un iet uz priekšu ir labi, bet nevajag visu uzreiz darīt, vajag iet pamazām uz augšu, bet, kad vajag, tad piebremzēt.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt 1. klases skolēni, jo viņi varēja spēlēt "Angry Birds" un viņi ātri atgriezās atpakaļ pie normālajām mācībām ar grāmatām.
Es pārmainītu to, ka direktors nemainītu visu uzreiz, bet pamazām. Piemēram, nevienā skolā nebūtu mājasdarbu. Es uzdotu mājasdarbus tiem, kuriem nav pulciņu un mājās nav, ko darīt. Piemēram, man ir daudz pulciņu, ja manā skolā būtu mājasdarbi, es vispār netiktu galā. Man ir skola bez mājasdarbiem.
Vēl es mainītu to, ka datorus varētu izmantot tikai mācībām stundu laikā, bet būtu kāds īpašs brīdis, kad varētu padarīt datorā, ko bērns grib. Es uzspēlētu kādu videospēli, apskatītos, kas jauns Whatsapp.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Man patika tas, ka Vilo nebija nejauka, viņa nevienu neapcēla. Skolā smējās par viņas frizūru, izskatu, dīvaino uzvedību. Neviens neticēja, ka viņa ir ragana. Es zinu, kādas ir sajūtas, kad kāds tevi apceļ, tāpēc es jutu viņai līdzi. Man pataika, ka tur bija iesaistīti dzīvnieki, jo viņi atbalstīja Vilo un citas raganiņas, piemēram: raganiņa Grietiņa bija ļoti enerģiska, ātra un neapdomīga. Grietiņai tika dzīvnieks Kehala - bruņurupuciene - lēna un mierīga. Kehala ar laiku iemācīja Grietiņai būt apdomīgai. Manuprāt tā notiek arī dzīvē, piemēram, mana klasesbiedrene sākumā bija strauja, arī viņai palīdzēja nomierināties dzīvnieks - kaķis.
Man šķiet, ka galvenā doma ir šāda: cilvēki ir dažādi, bet tev jāiemācās viņus saprast. Vilo nebūtu sapratusies un sadraudzējusies ar visām četrām raganiņām, ja viņa nepieņemtu un nesaprastu visas. Vilo visgrūtāk bija pieņemt Grietiņu, jo viņa bija neveikla, skaļa, neticīga. Taču tas izdevās! Mežs iedrošināja meitenes un palīdzēja viņām darboties. Zinu, ka mežs ir īpaša vieta, jo daba tev dod drosmi un spēku.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt Lotiņa, jo viņai piemita zemes spēks un raganiņas spēka dzīvnieks bija vāvere Drimala. Meitene bija mierīga un viņai patika dejot - liegas un harmoniskas kustības. Arī man patīk dejot. Drimala bija arī smieklīga - Lotiņa atnesa vāverei riekstu knaiblītes, jo Drimala nevarēja attaisīt riekstu. Drimala dabūja riekstu, apēda to un Lotiņa teica: "Turpmāk tu pati to darīsi, Drimaliņ, vai dzirdi? Citādi viena nespēsi izdzīvot." Vāvere piesteidzās pie izlobītā rieksta un atnesa Lotiņai jaunu riekstu. "Es taču neesmu tavs Riekstkodis!" raganiņa izsaucās. Es smējos, kad to lasīju.
Ja es būtu Lotiņa es mazāk baidītos, tāpēc ka man nav īpaši bail no tumsas mežā, ja esmu kopā ar kādu.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Man patika, ka šis detektīvstāsts bija mānīgs, sākumā domāju, ka vainīgs ir mācītājs. Es tā arī nesapratu, vai mācītājs bija jauks vai nē.
Mani uzjautrināja ilustrācijas, piemēram, mācītājam bija plika galva, bet mati uz sāniem kā mazas birstītes.
Manuprāt grāmatas galvenā doma: ja tu kaut kam netici, tad paliec pie sava. Bet, ja tici, tā bieži vien ir taisnība. Dažreiz nevajag mainīt savas domas. Īvija Rūsa sākumā aizstāvēja dinozaurus, jo zināja visādus faktus par tiem un ticēja, ka dinozauri eksistē. Bet vēlāk viņa pārdomāja, jo uzskatīja, ka dinozaura skelets ir no plastmasas.
Interesanti, ka es arī esmu mazliet detektīve, jo atradu grāmatā kļūdu: Maja bija nosaukta par Māju. Tas man likās nedaudz smieklīgi: "Lase un Māja pagriežas un ierauga .."

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt Maja, jo viņa bija ļoti attapīga un beigās uzreiz (bez kaut kādiem minējumiem) saprata, kuri ir vainīgi. Arī es esmu diezgan attapīga, piemēram, "Donalda Daka" detektīvu konkursā es bieži bez atbilžu lasīšanas saprotu, kurš ir vainīgs un kāpēc.
Es gribētu, ka Īvija Rūsa nebūtu tik uzbāzīga ar saviem uzskatiem un domām. Viņa mācētu ieklausīties citos.