Aigars Krūmiņš

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Ak, šī Miglas ieleja! Tur notiek visādas nelaimes. Te koks uzkrīt uz sliedēm, te akmens sliedēm priekšā. Un rezultātā vilciens nevar pienākt stacijā ar jau tā dīvainu nosaukumu "Miglas ieleja". Atkal darbs ir abiem bērniem, spoku ķērājiem Elsai un Kallem, un vectēvam Nikodēmusam.
Izrādās, ka vilciena nepienākšanai šajā stacijā pie vainas bija kāds stacijas darbinieks, kurš bija izraisījis šausmīgu katastrofu pagātnē ar cietušajiem un upuriem . Stacijas darbinieks to ļoti pārdzīvoja, un viņš nevēlējās, lai Miglas ielejā notiktu jauna nelaime, tāpēc arī neļāva pienākt vilcienam.
Man patika abu bērnu izdomātais plāns, ka runā būtu jāpiemin šis senais atgadījums, un pilsētas birģermeistarei vienkārši būtu jāatvainojas par to.
Man nepatika tas, ka spoks uzvēla akmeni uz sliedēm, jo varēja notikt jauna katastrofa. Bet labi, ka viss beidzās labi.
Man šķiet autores gribēja pastāstīt to, ka palaidnības ne vienmēr ir palaidnības.
Mana atziņa ir tāda, ka viens vārds "PIEDOD!" spēj izdarīt tik daudz.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu iejusties vilciena vadītāja lomā. Manuprāt, vadīt vilcienu būtu tik forši. Interesanti, ko es kā vilciena vadītājs būtu darījis situācijā, kad uz sliedēm ieraudzītu milzīgu akmeni? Vispirms droši vien mēģinātu tikt galā pats ar saviem spēkiem. Bet gan jau neizdotos, jo akmens taču bija liels un smags. Tad es droši vien izsauktu glābšanas dienestu sev palīgā. Vilciens noteikti sasniegtu staciju "Miglas ieleja", bet ar stipru nokavēšanos.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Man patika šī grāmata. Tā vien gribējās uzzināt, kas notiks tālāk. Elsa un Kalle nonāk viesnīcā pie Fransa. Bet, ak vai! Viesnīcā visu laiku spokojas. Tad grāmatas krita no plauktiem, tad gaisma pati ieslēdzās un izslēdzās. Arī trauki tāpat vien krita no plauktiem. Elsa un Kalle, un vectēvs Nikodēmuss sāk šo lietu izmeklēt. Visiem kopā tas arī izdevās. Vislaimīgākais šajā stāstā bija spoks Sallija, kura bija nepatiesi apvainota. Kad lieta tika atrisināta un pierādīts, ka Sallija nemaz nav vainīga, arī spokošanās beidzās.
Man nepatika tas, ka visi vainoja Salliju, un viņa tika apsūdzēta bez vainas.
Man šķiet, ka autores vēlējās pateikt to, ka ne vienmēr spoki ir pie visa vainīgi. Labāk noskaidrot patiesību un tikai tad kādam var teikt, ka viņš ir vainīgs.
Mana atziņa ir tāda, ka arī bērni var daudz ko paveikt, ja vien tic iesāktajam un nenobīstas no briesmām.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu iejusties spoka Sallijas tēlā, bet tikai uz vienu dienu. Pirmkārt, tas jau skan pavisam interesanti - ES ESMU SPOKS!!! Būtu interesanti pavērot no malas cilvēku reakciju, kad viņi sastopas ar SPOKU. Otrkārt, es gribētu būt šis spoks, jo viņš bija ļoti jauks. Spoks nebija briesmīgs.
Ja es būtu šis spoks, es neļautu nepatiesi apvainot tos, kas nav vainīgi, bet es briesmīgi spokotos tam cilvēkam, kurš bija patiesībā nozadzis visus dārgumus. Lai izjūt, kā tas ir, ja neesi vainīgs, bet tiec nepatiesi apvainots.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Man grāmata diezgan grūti lasījās. Sākumā grūti bija uztvert grāmatas domu, bet beigās laikam tomēr izdevās.
Grāmatā bija stāstīts par brāļa Skandara un māsas Kennas vēlmi savā īpašumā iegūt sen kāroto vienradzi. Brālim tas jau ir, un viņš ar to piedalās dažādos turnīros. Māsai vienradža nav, bet viņa to ļoti vēlas. Bet Kenna nepadodas dažādo grūtību priekšā un tiek pie sava sapņa piepildījuma - pašai sava vienradža.
Man patika grāmatas spraigā darbība un daudzie notikumi. Kad lasīju, atmiņā nāca filmiņa "Kā pieradināt pūķi". Nu kaut kas līdzīgs! Tikai šajā grāmatā bija jāpieradina savvaļas vienradzis.
Man nepatika tas, ka grāmatā bija diezgan sarežģīti vārdi, kuru nozīmi devos prasīt mammai. Mamma man bija kā skaidrojošā vārdnīca.
Ar šo grāmatu autors māca nepadoties dažādu grūtību priekšā, kas mūs visus piemeklē katru dienu. Autors runā arī par māsas un brāļa attiecībām ģimenē.
Mana atziņa pēc grāmatas izlasīšanas - neviens vienradzis vai kāds cits radījums nekad nebūs svarīgāks par māsu vai brāli. Es arī esmu brālis gan vecākai māsai, gan jaunākai māsai. Tas nozīmē tikai vienu, ka vienmēr ir jādomā par sev tuviem cilvēkiem, jo mēs taču esam ĢIMENE.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es laikam gribētu būt grāmatas galvenais varonis Skandars. Viņš bija ļoti drosmīgs. Viņš tik ļoti mīlēja savu māsu Kennu, ka pat negribot nodarīja pāri, jo reizēm savas vēlmes uzstādīja augstāk par citu vajadzībām. Es arī tā gribētu, ka varētu nenobīties, bet iet un darboties. Man tā vēl nesanāk. Ja es nobīstos, tad bieži vien nepabeidzu iesākto.
Arī es ikdienā ļoti mīlu savas māsas, bet reizēm sanāk viņām nodarīt pāri, it sevišķi jaunākajai. Nesen vizināju savu mazo māšeli ar kvadraciklu, un viņa, nokāpjot no braucamā, netīšām piegrūda dibenu pie karstā motora. Rezultāts - apdegums. Kaut man būtu piemitusi Skandara drosme pateikt patiesību sākumā! Protams, ka nobijos! Tikai vēlāk saņēmos un izstāstīju patiesību mammai.
Ja es būtu Skandars grāmatā, es būtu ātrāk nonācis pie atziņas, ka māsa man ir vissvarīgākais. Es ļautu savai māsai to patiesi sajust un censtos to pierādīt. Es nebūtu vienradzi blēdi licis augstāk par attiecībām ar savu māsu.