Rihards Meirans

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Manas domas par grāmatu “Kika Mika un koncerta diena”

Grāmata “Kika Mika un koncerta diena” man patika, bet stāsts bija diezgan īss. Es būtu gribējis, lai tas būtu garāks un ar vēl vairāk piedzīvojumiem. Man vislabāk patika bildes – tur bija tik daudz sīku, interesantu detaļu, ko var pētīt ilgi.
Visinteresantākais man šķita tas, ka Kikas Mikas mamma un tētis gribēja kļūt par mūziķiem. Tas bija smieklīgi un forši. Toties skumji bija tas brīdis, kad Kikai Mikai uz skatuves izkrita kociņš. Man arī būtu ļoti bēdīgi, ja kaut kas tāds notiktu ar mani.
Kika Mika man likās drosmīga. Viņa nepadodas, ir ļoti draudzīga un patīk piedzīvojumi. Es viņai mazliet esmu līdzīgs – arī man dažreiz uznāk bailes, pirms jāuzstājas klases vai skolas priekšā. Reiz man bija jāskaita dzejolis visiem pirmajā septembrī, un es arī biju satraucies.
Grāmatā Kika Mika ar ģimeni apmeklēja dažādus pasākumus. Viņi svinēja koncertu dienu ar īpašām tradīcijām – piemēram, puķēm un tēta kreklu, ko viņš vilka, kad gribēja dejot. Kika Mika gatavojās koncertam ļoti cītīgi – izmēģināja dažādus instrumentus: klavieres, bungas, flautu, ģitāru, trīsstūri, tamburīnu un vēl citus. Es domāju, ka man pietiktu drosmes uzreiz kāpt uz skatuves.
Man šķiet, autore gribēja pateikt, ka nevajag padoties un ka mēs visi jūtamies līdzīgi pirms uzstāšanās – satraukti, bet beigās viss izdodas. Es ieteiktu šo grāmatu gan lieliem, gan maziem bērniem. Ja būtu vēl viens piedzīvojums, es gribētu lasīt par to, kā Kika Mika viena pati dotos

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Ja es uz vienu dienu varētu kļūt par kādu no grāmatas varoņiem, es gribētu būt Kika Mika. Man viņa patīk, jo ir drosmīga, jautra un ļoti centīga. Viņa mēģināja tik daudz dažādus mūzikas instrumentus un gatavojās koncertam ar lielu prieku. Man arī patīk mūzika, un es gribētu pamēģināt visus tos instrumentus, kā viņa – bungas, klavieres, tamburīnu, pat trompeti!
Es vēlētos būt viņas vietā arī tāpēc, lai redzētu, kā ir stāvēt uz skatuves un uzstāties kopā ar citiem. Es domāju, ka varbūt man nebūtu tik ļoti bail, jo es zinu, ka draugi un ģimene atbalsta. Bet, ja man koncertā izkristu kociņš, es censtos neapjukt un uzreiz pacelt to, pasmaidīt un turpināt spēlēt – jo viss var gadīties, un svarīgi ir nepamest uzdevumu pusceļā.
Ja es būtu Kika Mika, es mēģinātu iedrošināt arī citus bērnus, kuri baidās uzstāties. Es teiktu, ka bailes ir normālas un ka viss būs labi, ja cenšas un nepadodas. Es varbūt arī uz skatuves uzaicinātu kādu draugu, lai nebūtu jābūt vienai.

Es neko daudz nemainītu, bet vēlētos, lai stāsts būtu garāks un mēs redzētu, kā Kika Mika pēc koncerta svin kopā ar ģimeni – ar kūkām, dejām un smiekliem. Tās būtu vēl jaukākas beigas!

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Manas domas par grāmatu “Pauls spēlē”
Man ļoti patika grāmata “Pauls spēlē”. Tā bija aizraujoša kā piedzīvojumu filma – notikumi mainījās ātri, un bieži vien nevarēja paredzēt, kas notiks tālāk. Tur bija arī daudz svešvārdu, piemēram, konsole un mutanti. Man šķita interesanti, ka tā bija par datorspēlēm, jo par tām reti raksta grāmatās.
Visvairāk man patika, ka Pauls iekļuva spēļu pasaulē un tur piedzīvoja visādus dīvainus notikumus. Vienīgais, kas man nepatika – ka viņš ilgi neko neteica par savu noslēpumu.
Man Pauls likās piedzīvojumu meklētājs – dažreiz godīgs, bet dažreiz arī mānījās. Tā kā īsts bērns. Es viņā mazliet atpazinu sevi, jo arī man patīk draudzēties ar bērniem, īpaši, kad esmu ciemos vai laukos.
Manuprāt, viņam ar mammu bija labas attiecības, tikai žēl, ka viņš viņai visu neizstāstīja. Es domāju, ka autore gribēja mums parādīt, ka nevajag mānīties un ka pārāk ilga spēlēšana nav laba. Spēlējot, var nepamanīt, cik ilgi esi nosēdējis – pēkšņi jau vakars klāt!
Es domāju, ka Pauls beigās saprata, ka īstā dzīve notiek ārpus spēlēm – ar ģimeni, draugiem un īstiem piedzīvojumiem. Es noteikti šo grāmatu ieteiktu citiem – tā ir mūsdienīga, aizraujoša un māca svarīgas lietas.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Ja man būtu iespēja uz vienu dienu kļūt par kādu no grāmatas “Pauls spēlē” varoņiem, es noteikti izvēlētos būt Pauls. Viņš bija ļoti drosmīgs un piedzīvoja tik daudz aizraujošu un noslēpumainu notikumu. Man patiktu izpētīt spēļu pasauli un iepazīt visus tos dīvainos radījumus un vietas, kur viņš nonāca. Man arī šķiet interesanti, ka viņš tik labi prata spēles un bija tik ziņkārīgs.

Ja es būtu Pauls, es dažas lietas tomēr darītu citādi. Es jau pašā sākumā pastāstītu mammai par to, kas notiek, lai man nebūtu jāmelo un lai viņa varētu palīdzēt. Es zinu, ka vecāki ir, lai palīdzētu, nevis sodītu. Es arī censtos spēlēt mazāk un vairāk pavadīt laiku ar draugiem īstajā dzīvē. Jo beigās Pauls saprata, ka spēles ir foršas, bet vissvarīgākais tomēr ir tas, kas notiek apkārt – mājās, ar ģimeni un draugiem.

Man likās jauki, ka Pauls iepazinās ar meiteni un viņi kopā darbojās, es arī gribētu būt tik draudzīgs un zinātkārs kā viņš. Būtu interesanti kaut uz vienu dienu būt viņa vietā – bet beigās es noteikti izvēlētos atgriezties savā dzīvē, jo tur ir mana ģimene, skola un īstie draugi.