Endijs Ozoliņš

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Emīla vēstule” bija mīļš stāsts par pelītēm, draudzību un labestību. Galvenais varonis bija Emīls, kurš Ziemassvētkos uzrakstīja vēstuli Ziemassvētku vecītim, lūdzot sev visdārgāko dāvanu – draugu, kas vienmēr būs blakus. Šī vēstule nonāca pie pasta pelītes Bertas, kura to izlasīja un ļoti aizkustinājās. Viņai palika Emīla žēl, jo Ziemassvētku vecītis vēstulē atbildēja, ka draudzību nevar uzdāvināt kā mantu.
Tomēr pelīte nolēma rīkoties pati un devās piedzīvojumā, lai atrastu Emīlu un palīdzētu viņam. Šis ceļojums bija piepildīts ar piedzīvojumiem un arī pelīte satika jaunu draugu un beigās Emīls ieguva īstu draugu – kaķi, kas bija tieši tas, ko viņš bija vēlējies. Man ļoti patīk kaķi, tāpēc šis nobeigums šķita īpaši jauks.
Grāmatā bija daudz teksta, tāpēc dažbrīd lasīt bija mazliet grūti, īpaši salīdzinot ar citām bērnu grāmatām. Ilustrāciju bija maz, un tās varēja būt vairāk, lai stāsts būtu vieglāk uztverams. Bet pašs stāsts bija patiešām mīļš un pamācošs – tas parādīja, cik svarīgi ir nepalikt vienaldzīgiem, kad redzam, ka kādam ir skumji.
Berta bija īsts draudzības varonis, un man patika, kā viņa nepadodās un atrod risinājumu, pat ja sākumā šķiet, ka neko nevar izdarīt. Šī grāmata noteikti iemāca, ka draudzība ir vērtīgāka par jebkuru mantu.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es izvēlētos būt pelīte Ludvigs. Viņš varbūt nebija pats galvenais varonis stāstā, bet viņa loma bija ļoti svarīga – kamēr pasta pelīte Berta devās garajā un svarīgajā ceļojumā, lai atrastu Emīlam draugu, Ludvigs palika viens pats un turpināja strādāt pasta nodaļā. Tas parāda, ka viņš ir atbildīgs, uzticams un ļoti izpalīdzīgs.
Man Ludvigs patika tāpēc, ka viņš neko negaidīja pretī. Viņš vienkārši darīja, kas bija jādara, lai Berta varētu īstenot svarīgu misiju. Es arī vēlētos būt tik pacietīgs un mierīgs kā viņš. Ja es būtu Ludvigs, es varbūt uzrakstītu Emīlam vēl vienu vēstuli – no sevis – kurā pastāstītu, cik īpašs un drosmīgs zēns viņš ir, lai viņš justos vēl vairāk novērtēts.
Man šķiet, ka Ludvigam arī pienākas uzslava, jo bez viņa Berta nevarētu doties palīdzēt Emīlam, un viss stāsts varbūt nemaz nenotiktu. Šis varonis atgādina, ka ne vienmēr jābūt priekšplānā, lai paveiktu lielas lietas. Man patiktu būt Ludvigs arī tāpēc, ka viņš bija pelīte ar lielu sirdi – kluss varonis, kurš rūpējas par citiem.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Divi brāļi. Piedzīvojums mežā” man ļoti patika, jo tajā bija daudz piedzīvojumu, draudzības un brīnumu. Stāsts bija par diviem brāļiem, kuri mežā satika dažādus dzīvniekus un palīdzēja tiem, un visi dzīvnieki kļuva par viņu draugiem. Man patika, ka brāļi bija laipni un drosmīgi, jo nebaidījās pat no raganas, kuras mājiņu viņi atrada meža vidū. Kad ragana viņus notvēra, tieši dzīvnieki viņiem palīdzēja tikt ārā no nepatikšanām – tas parādīja, cik svarīgi ir palīdzēt citiem, jo tad arī tev palīdzēs.
Pats interesantākais bija tas, ka dzīvnieki par viņu labo sirdi brāļiem uzdāvināja burvju pulti, ar kuru var nonākt jebkur, kur vien vēlas. Tas likās ļoti aizraujoši – arī es gribētu tādu pulti! Beigās izrādījās, ka tas viss bija sapnis, jo brāļi bija aizmiguši mašīnā, bet pults palika īsta, un tas bija pārsteigums!
Man šī grāmata lika sapņot un iedomāties, kā būtu, ja arī es kopā ar savu brāli nokļūtu tādā piedzīvojumā. Zīmējumi arī bija skaisti, un man patika, kā bija attēloti dzīvnieki un mežs.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt viens no brāļiem, jo viņiem bija ļoti aizraujošs piedzīvojums mežā. Es vēlētos, lai otrs brālis būtu mans īstais brālis Ernests, jo ar viņu man patīk kopā spēlēties un ceļot. Es domāju, ka mēs kopā arī varētu palīdzēt dzīvniekiem, izbēgt no raganas un nopelnīt burvju pulti – tas būtu lieliski!
Es neko daudz nemainītu grāmatā, jo man ļoti patika, kā viss notika – tikai varbūt es vēlētos, lai tas nebūtu tikai sapnis, bet īsts piedzīvojums. Un arī lai mēs ar Ernestu varētu biežāk izmantot pulti, piemēram, nokļūt uz kādu salu, kosmosā vai saldumu zemē. Man šķiet, ka šajā grāmatā vislabāk bija tas, ka brāļi palika kopā un viens otru sargāja, un arī es gribētu būt tāds brālis savam brālim.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata bija par kaķi Miku un vardi Lilī, kuri piedalījās Lielajā talkā. Viņi strādāja kopā, lai sakoptu pagalmu un palīdzētu ierīkot dārziņu māmiņai. Man ļoti patika, ka viņi būvēja māju bizbizmārītēm. Es arī gribētu tādu uztaisīt kopā ar saviem vecākiem, jo man ļoti patīk bizbizmārītes. Tās ir mazas, smukas un draudzīgas.
Man likās jauki, ka darbiņus viņi darīja kopā, sadalīja, kurš ko dara, un neviens nestrīdējās. Visiem bija jautri un beigās viņiem bija arī foršs pikniks ar gardumiem. Grāmata parādīja, ka strādāt var būt arī jautri, ja to dara kopā ar draugiem un ar labu garastāvokli.
Man arī patika zīmējumi – tur bija redzams zaļš pagalms, dārziņš, bizbizmārītes un pavasaris. Zīmējumi bija ļoti priecīgi un gaiši. Es pēc grāmatas izlasīšanas arī gribēju iet pagalmā kaut ko darīt.
Šī grāmata bija interesanta, jauka un iedvesmojoša. Tā man lika saprast, ka palīdzēšana citiem ir svarīga, un ka kopā darbs padodas labāk. Man ļoti patika Miks un Lilī, un es labprāt ar viņiem piedalītos talkā arī īstenībā.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt kaķis Miks. Man ļoti patīk kaķi, un Miks bija tieši tāds kaķis, kādu es vēlētos būt – gudrs, labsirdīgs un izpalīdzīgs. Viņš prata labi organizēt darbiņus, palīdzēja Lilī un nebaidījās no darba, bet gan darīja to ar prieku.
Man patika, kā viņš izdomāja, uztaisīt māju bizbizmārītēm. Tas bija ļoti jauki. Ja es būtu Miks, es varbūt vēl uzaicinātu vairāk draugu palīdzēt talkā, lai darbs ietu vēl ātrāk un visiem būtu vēl jautrāk. Un es noteikti sarīkotu lielāku pikniku visiem, kas palīdzēja, ar limonādi un kūkām!
Es arī mēģinātu uzzīmēt plānu, kā dārzs varētu izskatīties pēc talkas – tas būtu vēl viens jautrs veids, kā strādāt kopā. Miks man šķita arī ļoti draudzīgs pret Lilī, un es noteikti censtos būt tikpat draudzīgs un iedrošinošs, ja kādam kaut kas neizdodas. Un viņš bija ļoti labs pret savu mammu, palīdzot viņai iekopt dārzu.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Jukī satiek draugus” man patika, jo tajā bija jauks un mīļš stāsts par draudzību. Jukī bija viens un devās uz parku, kur iepazinās ar diviem jauniem draugiem. Beigās viņi visi kopā devās dzert tēju. Man patika, ka viņi visi bija atšķirīgi, bet tik un tā sadraudzējās, jo draudzībai nevajag būt vienādiem.
Tomēr man zīmējumi šķita mazliet jocīgi. Es nesapratu, kāpēc cilvēki izskatījās tik dīvaini. Viņiem bija dīvainas formas galvas un ķermeņi, un dažreiz es pat nevarēju saprast, ko tieši viņi dara. Bet varbūt tā bija domāts speciāli, lai stāsts būtu īpašs un citādāks.
Lai gan zīmējumi man likās neparasti, stāsts bija skaists. Tas parādīja, cik svarīgi ir nebaidīties iepazīties ar jauniem cilvēkiem, jo no tā var iznākt jauna draudzība. Man šķiet, ka Jukī bija drosmīgs, jo devās viens uz parku un pats uzrunāja citus, kad bija apmaldījies. Es gribētu arī tā prast – vienkārši pieiet un pateikt “Sveiki!” kādam svešam bērnam.
Šī grāmata man atgādināja, ka draudzība sākas ar vienu sarunu, un ka nevajag baidīties no jauniem cilvēkiem. Tā bija mazliet smieklīga un arī sirsnīga. Es gribētu izlasīt arī otru grāmatu un uzzināt kādi piedzīvojumi Jukī un draugiem būs tālāk!

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt Jukī. Viņš bija students, kurš devās uz parku un satika Ullu, kas ir parka saimniece, un Bīra Bo, kurš ir vectēvs. Lai gan viņi visi bija dažāda vecuma un atšķirīgi, viņi sadraudzējās, jo atrada kopīgas intereses. Man šķita ļoti mīļi, ka viņi kopa dzēra tēju un jauki sarunājās.
Ja es būtu Jukī, es gribētu vēl vairāk uzzināt par Ullu un Bīra Bo, piemēram, kādus stāstus vectēvs zina un kā ir rūpēties par parku. Es varbūt uzaicinātu vēl kādu pievienoties, lai mēs būtu lielāka draugu kompānija. Man patīk doma, ka draudzība nav atkarīga no vecuma, un ka var sadraudzēties arī ar pieaugušajiem un vecvecākiem.
Es izvēlētos būt Jukī, jo viņš uzdrošinājās runāt ar svešiem cilvēkiem, un tas viņam atnesa labus draugus. Es arī gribētu mācīties būt tik atvērts un ziņkārīgs kā viņš, un varbūt tad man arī būtu tik jauka diena kā viņiem visiem kopā parkā.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Eju meklēt draugus” man likās bēdīga. Stāsts bija par surikatu, kurš bija viens un viņam nebija neviena drauga. Viņš devās meklēt draugus, bet visur, kur viņš gāja, viņu neviens nepieņēma. Tas bija skumji, un man viņa bija ļoti žēl. Lasot šo grāmatu, man arī mazliet saskuma sirds, jo neviens negrib būt viens pats.
Man arī zīmējumi grāmatā likās bēdīgi – tur bija daudz tumšu krāsu, un pat daba izskatījās vientuļa un klusā. Bet varbūt tā arī bija domāts, lai rādītu, kā jūtas surikats. Tas bija labi izdomāts, jo varēja saprast viņa emocijas ne tikai no vārdiem, bet arī no bildēm.
Beigās bija priecīgi, jo surikats tomēr atrada draugus! Viņš satika citus surikatus, kas bija laipni un vēlējās ar viņu draudzēties un arī es sajutos priecīgāk. Man patika, ka stāsts beidzās labi, jo tas nozīmē, ka ikviens var atrast draugus, pat ja sākumā šķiet, ka esi viens.
Šī grāmata man lika padomāt par draudzību un par to, cik svarīgi ir būt laipnam pret citiem. Es domāju, ka šo grāmatu vajadzētu izlasīt visiem bērniem, lai atcerētos, ka neviens nedrīkst palikt viens.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es negribētu būt neviens no viņiem. Visiem tēliem bija grūti brīži, bet visvairāk jau bija žēl surikata, kurš ilgi bija viens pats un jutās bēdīgs un nevienam nevajadzīgs. Man negribētos tā justies.
Arī tie dzīvnieki, kuri negribēja ar viņu draudzēties, man nešķita īpaši jauki. Es negribētu būt viņu vietā, jo negribu kādu apbēdināt vai atstumt. Es domāju, ka varēja būt vairāk tēlu, kas surikatu uzreiz pieņem, jo viņš izskatījās draudzīgs un centās būt jauks.
Man labāk patiktu būt es pats un būt tas draugs, kas surikatu uzreiz uzaicina spēlēties. Tad viņam nevajadzētu meklēt draugus tik ilgi, un viņš justos laimīgs jau pašā sākumā. Es gribētu mainīt to, ka nevienam nevajadzētu justies vientuļam. Varbūt grāmatā varēja būt arī kāds bērns, kurš redz, ka dzīvnieki ir bēdīgi, un palīdz viņiem saprast, cik svarīgi ir draudzēties.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata "Kate Cukurvate pieveic frikadeļu zupu" bija ļoti smieklīga un interesanta! Tā stāsta par meiteni Kati, kurai nemaz nepatīk frikadeļu zupa. Bet viņas mamma sauc ēst, un Kate izdomā visādas viltības, kā no zupas tikt vaļā – slēpj frikadeles mammas somiņā, puķu dobē, kabatās un pat veļasmašīnā! Tas bija ļoti smieklīgi, jo viņa kļuva gandrīz kā slepenais aģents.
Bet tad Kate atzinās mammai, ko bija sadarījusi, un mamma atklāja lielu noslēpumu – tas, kurš apēd frikadeles, kļūst par drosmīgu supervaroni! Tas mani ļoti pārsteidza. Un ziniet, Kate beidzot pagaršoja zupu un izrādījās – frikadeles nemaz nav tik sliktas! Viņai tās iegaršojās!
Man šī grāmata ļoti patika, jo Kate bija drosmīga un beigās uzvarēja savas bailes. Arī man reizēm ir bail kaut ko jaunu pagaršot, bet bieži izrādās, ka tas ir ļoti garšīgi. Un man patika, ka mamma nebija dusmīga.
Bija arī jautras ilustrācijas, un viss stāsts bija kā mazs piedzīvojums mājās. Es domāju, ka šī grāmata palīdz bērniem saprast, ka nekas traks nenotiek, ja mēģini ko jaunu.
Es ieteiktu šo grāmatu visiem bērniem – īpaši tiem, kuriem reizēm negaršo zupa!

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es negribētu būt neviens no viņiem. Es labāk paliktu es pats, jo es negribētu būt ne frikadele, ne Kate, ne mamma.
Man patika lasīt par viņiem un bija smieklīgi skatīties, kā Kate slēpa frikadeles jocīgās vietās un domāja visādas idejas, kā no zupas tikt vaļā. Bet es zinu, ka tā nedrīkst darīt mājās, jo tad var sabojāt ēdienu vai sasmērēt drēbes. Es saprotu, ka viņai bija grūti, bet es būtu vienkārši pateicis, ka man tā zupa negaršo jau no paša sākuma.
Es arī negribētu būt frikadele, jo tad mani kāds varētu apēst, un tas būtu diezgan baisi. Un mammai bija taisnība, ka vajag pamēģināt un tas var iegaršoties. Arī man mamma tā bieži saka, bet dažreiz jāļauj bērniem arī neēst visu.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Kas par smaku?” bija ļoti smieklīga un interesanta! Tajā divi draugi – detektīvi Triceratops un vienradzis Zigis – dzīvo Aizvēstures pilsētā ar interesantiem, neredzētiem dzīvniekiem. Kādu dienu visā pilsētā parādās briesmīga smaka, un neviens nesaprata, no kurienes tā nāk. Tad abi detektīvi nolēma to izmeklēt.
Viņi devās uz mazdārziņiem, kur smaka bija visspēcīgākā. Tur viņi satika Tasmiju kungu, kurš bija racis zemi, un izrādās, ka viņš iztraucēja putnu, kas izdalīja to smirdīgo smaku! Tas bija ļoti smieklīgi, ka tieši putns bija vainīgs, nevis kāds ļaundaris!
Man ļoti patika, ka Zigis vienmēr bija izsalcis, pat ja apkārt smirdēja. Viņš bija jautrs un mazliet dīvains, bet beigās tieši viņš atklāja, kas īsti noticis. Arī Triceratope bija gudra – īsta detektīve.
Grāmatā bija arī foršas bildes, ko varēja ilgi skatīties, un daudz joku, kas lika man smieties. Šis stāsts bija piedzīvojumu pilns, un man patika, kā detektīvi strādāja kopā un nekad nepadevās.
Es ieteiktu šo grāmatu visiem, kam patīk noslēpumi, dinozauri un patīk smieties! Tā bija ļoti laba!

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt Hipo kungs – spēcīgais senais nīlzirgs ar savu iekoptu mazdārziņu. Viņš man likās ļoti jautrs un stiprs, un man patika, kā viņš rūpējās par saviem augiem. Mūsu mājās arī ir dārzs un man garšo skābenes un zemenes.
Bet pats smieklīgākais bija tas, ka Hipo kungs uzvarēja pilsētas stafetē “Gada purkšķis”! Es nezināju, ka tādas sacensības vispār var būt, bet tas bija tik smieklīgi, ka es ilgi smējos. Man patiktu būt tik varenam un reizē arī jautram, kā viņš!
Ja es būtu Hipo kungs, es varbūt padarītu sacensības vēl lielākas – varētu būt arī “Zemūdens purkšķis”. Un es uzaicinātu detektīvus ciemos uz dārziņu, kur viņi varētu palīdzēt man stādīt un pēc tam ēst kopā augļus.
Hipo kungs ir gan stiprs, gan labsirdīgs, un es ar prieku būtu viņa vietā kaut uz vienu dienu!

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Kika Mika. Koncerta diena” man ļoti patika! Tajā galvenā varone ir meitene vārdā Kika Mika, kura ir forša, jautra un viņai patīk spēlēt mūzikas instrumentus. Viņai arī patīk ar ģimeni kopā apmeklēt dažādus koncertus. Šajā stāstā viņai bija ļoti svarīga diena – viņai bija jāspēlē koncertā, un tas bija gan aizraujoši, gan mazliet bailīgi.
Kika Mika kopā ar draugiem gatavojās lielajam koncertam, bet ne viss gāja pēc plāna. Kika Mika pazaudēja metalofona vālītes, viņa pirms koncerta arī tik ļoti uztraucās, ka gandrīz neizgāja uz skatuves uzstāties. Bet viņa nepadevās un beigās viss izdevās, jo viņa ir drosmīga!
Man ļoti patika, ka stāsts bija par uzdrošināšanos un draudzību. Arī man dažreiz ir bail uzstāties, bet Kika Mika man parādīja, ka ar atbalstu viss var izdoties. Es arī gribētu spēlēt bungas uz skatuves!
Īpaši forši bija arī zīmējumi kā visās Kikas Mikas grāmatās– spilgti, smieklīgi un ar daudz detaļām. Es ilgi skatījos katru lapu. Vislabāk man patika aina, kur visi bērni spēlē dažādus mūzikas instrumentus un skan īsts troksnis – tur bija sajūta kā īstā koncertā!
Šī grāmata bija ļoti iedvesmojoša un jautra. Es ieteiktu to visiem bērniem, kuriem patīk mūzika, draudzība un piedzīvojumi!

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Ja man būtu iespēja uz vienu dienu kļūt par kādu no grāmatas varoņiem, es noteikti izvēlētos būt Kika Mika! Viņa ir ļoti jautra, drosmīga un spēlē bungas, un es arī gribētu būt tāds. Man patīk mūzika un mūzikas instrumenti!
Man patika, ka Kika Mika nepadevās, pat ja kaut kas nogāja greizi. Viņa pazaudēja vālītes, viņai bija uztraukums pirms koncerta, bet viņa neļāva bailēm sevi apstādināt. Es gribētu būt viņas vietā koncertā – sēdēt uz skatuves, spēlēt bungas un redzēt, kā visi skatās un priecājas!
Ja es būtu Kika Mika, es varbūt paņemtu līdzi vēl vienu rezerves vālīšu pāri, lai viss būtu droši. Un es noteikti aicinātu arī mammu un tēti spēlēt kopā ar bērniem, jo tad būtu vēl jautrāk!
Kika Mika man ļoti patīk, jo viņa ir ziņkārīga, mīļa un nebaidās no grūtībām. Arī tad, kad viņai ir nelielas problēmas, viņa tās risina ar smaidu. Es arī gribētu būt kā viņa – drošs, foršs un ar lielu sirdi. Un vēl – viņai ir smieklīgs vārds, ko nevar aizmirst!

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Postaža parkā. Aizvēstures pilsētas detektīvi” man ļoti patika! Tā bija interesanta, noslēpumaina un arī ar smieklīgiem brīžiem. Galvenie varoņi bija detektīvi – triceratops un vienradzis. Viņi dzīvo pilsētā, kur kopā dzīvo dažādi reti sastopami un jau izmiruši dzīvnieki, arī purni un kukaiņi. Šeit dzīvo arī dinozauri, kuri man ļoti patīk.
Detektīviem bija jāatrisina mīklains gadījums parkā, kur viss bija izpostīts. Dzīvnieki dzirdēja trokšņus un neviens nesaprata, kas īsti notiek. Triceratops un vienradzis bija ļoti gudri un drosmīgi – viņi sekoja pēdām, pārbaudīja pavedienus un sarunājās ar citiem dzīvniekiem līdz atrisināja noslēpumu un parks tika atjaunots.
Man patika, ka viņiem sanāca labs komandas darbs – viens bija nopietns, bet otrs mazliet smieklīgs. Es smējos par kāpostu, bet arī mazliet baidījos, kas tur parkā īsti slēpjas.
Zīmējumi bija ļoti krāsaini un ar daudzām detaļām, it īpaši dzīvnieki bija uzzīmēti ļoti interesanti. Es ilgi skatījos katru attēlu.
Šo grāmatu es ieteiktu visiem bērniem, kuriem patīk noslēpumi, dinozauri un jautri detektīvi. Tā bija ļoti forša un aizraujoša!

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt vienradzis Zigis. Viņš bija ļoti jautrs, draudzīgs un visu laiku domāja par ēšanu, kas man arī ļoti patīk! Zigis ēda kāpostus un vienmēr domāja, vai pēc kārtējā pavediena būs laiks uzkodu pauzei. Tas bija ļoti smieklīgi, un viņš nekad nezaudēja labo garastāvokli, pat tad, kad notika dīvainas lietas vai bija grūti atrisināt noslēpumu.
Man patīk, ka Zigis beigās bija tas, kurš atklāja noslēpumu! Lai gan visi domāja, ka viņš tikai joko un ēd, viņš bija ļoti vērīgs un saprata, kas parkā notiek. Es arī gribētu būt kā Zigis – jautrs, gudrs un drosmīgs, kurš palīdz draugiem atrisināt mīklas.
Ja es būtu Zigis, es varbūt paņemtu līdzi vairāk ēdiena arī triceratopei Dinai, lai viņa nebūtu tik nopietna un arī pasmaidītu biežāk. Es varbūt arī uztaisītu detektīvu pikniku parkā pēc lietas atrisināšanas – to viņi grāmatā neizdarīja!
Man patīk, ka Zigis bija īsts draugs – viņš uzklausīja, bija pacietīgs un palīdzēja. Es arī gribu būt tāds draugs. Un vēl man patīk, ka viņš ir vienradzis – jo vienradži ir īpaši un ar ragu.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Jannis un Čapa. Kāpēcdiena” man ļoti patika! Tā bija smieklīga un reizē mazliet nopietna.
Šajā stāstā bija Kāpēcdiena, kurā Jannis uzdeva ļoti daudz kāpēc jautājumu. Kāpēc debesis ir zilas? Kāpēc zivis neslīkst? Kāpēc cilvēkiem nav astes? Tas bija tik smieklīgi, jo es arī bieži jautāju vecākiem daudz kāpēc jautājumu un visu gribu saprast. Uzdevu šos jautājumus arī mammai un viņa nezināja atbildes uz visiem jautājumiem.
Man ļoti patika, ka Čapa centās atbildēt uz jautājumiem, kaut gan viņam pašam dažreiz bija jāizdomā no galvas. Viņš bija labs draugs. Un ļoti pacietīgs, jo beigās likās, ka viņš ir piekusis no daudzajiem kāpēc.
Man vislabāk patika ilustrācijas, jo tur bija daudz ko skatīties – smieklīgas sejas, krāsas un mantas. Es arī gribētu uztaisīt savu Čapu no vecām lietām.
Šī grāmata bija jautra un lika domāt. Es ieteiktu to visiem bērniem, kuriem patīk jautāt kāpēc.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt Jannis. Viņš ir ļoti ziņkārīgs un uzdod daudz jautājumu. Man arī patīk jautāt kāpēc?” tāpēc es viņu labi saprotu. Es arī gribētu vienu dienu jautāt visu dienu, arī par lietām, ko pieaugušie ne vienmēr var izskaidrot.
Ja es būtu Jannis, es varbūt pajautātu vēl vairāk, piemēram – kāpēc kaķi murrā un kāpēc sviestmaize vienmēr krīt ar sviestu uz leju. Es gribētu, lai Čapa man atbild vairāk. Es neko daudz nemainītu grāmatā, tikai padarītu Kāpēcdienu garāku – lai tā ir visa nedēļa!
Man patīk, ka Jannis nebija bailīgs jautāt. Es arī gribu nebaidīties jautāt, jo jautājumi palīdz uzzināt pasauli, bet reizēm kautrējos.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Man ļoti patika grāmata “Trakā lapsa uz Lapsiņu planētas”. Tā bija ļoti jautra, krāsaina un sapņaina. Trakā lapsa bija ziņkārīga un drosmīga. Viņa nonāca uz lapsu planētas, kur viss bija citāds! Tur auga lapsu astes, ausis un actiņas, un viss bija oranžs, smieklīgs un ļoti interesants.
Lapsa dzīvoja krāsainā pilsētā, tur viņa muzicēja, piedalījās olimpiādē un labi jutās. Man likās, ka tur bija ļoti jautri dzīvot. Es arī gribētu apciemot tādu planētu!
Bet diemžēl tas viss bija tikai sapnis. No turienes neko nevarēja paņemt līdzi, un kad lapsa pamodās, viņa to atcerējās kā jaukāko sapni pasaulē. Tas bija gan mazliet skumīgi, gan skaisti vienlaikus.
Man ļoti patika krāsainās bildes ar daudzām detaļām – es tās ilgi pētīju. Bija jautri meklēt dažādas lietas, kas paslēptas zīmējumos. Man arī patīk kosmoss, un uz vākiem bija uzzīmēti izdomāti lapsu zvaigznāji – tie bija ļoti forši.
Šī grāmata bija kā piedzīvojums sapnī. Es ieteiktu to visiem bērniem, kas mīl lapsas un kosmosu. Es gribētu, lai arī man reiz ir tāds sapnis!

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt trakā lapsa. Viņa ir drosmīga, smieklīga un piedzīvo aizraujošus brīžus. Man patīk, ka viņa aizlidoja uz Lapsu planētu, kur viss bija citādāks – tur auga astes un ausis, un viss bija oranžs un jautrs. Es arī gribētu tur dzīvot, un muzicēt kādu instrumentu kopā ar lapsām. Es gribu iet mūzikas skolā un mācīties spēlēt kokli.
Ja es būtu lapsa, es gribētu, lai tas nebūtu sapnis, bet īsts piedzīvojums. Es ņemtu līdzi kādu mazumiņu no tās planētas, piemēram, zvaigznāju karti vai oranžu asti. Es neko daudz nemainītu, tikai gribētu, lai lapsa turp aizlido vēlreiz un satiktu draugus no sapņa arī nomodā.
Es gribu ticēt, ka sapņi var piepildīties!

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Man ļoti patika grāmata “Jannis un Čapa. Vienu dienu ačgārni”. Tā bija ļoti jautra un interesanta. Vienu dienu Jannim sāpēja zobi, un tas bija no konfektēm. Tad viņi kopā ar Čapu izdomāja, ka būtu forši, ja būtu ačgārnā diena!
Tajā dienā zobi bojātos no dārzeņiem, nevis konfektēm. Un uz bērnudārzu ietu vecāki, nevis bērni. Zobus labotu zobārstiem, nevis bērniem. Istaba nebūtu jākārto, bet jāsavanda. Man vislabāk patika šī ideja, jo man arī nepatīk kārtot istabu.
Bija daudz smieklīgu lietu, un es daudz smējos. Čapa ir krāmu vīriņš, un viņš ir ļoti smieklīgs. Viņi abi izdomā visādas lietas. Bet beigās viņi saprata, ka, ja sasveicināšanās vietā būtu jāmēdās un apskaušanās vietā būtu jākaujas, tad tā ačgārnā diena tomēr nav laba ideja. Tas bija nedaudz bēdīgi, bet arī svarīgi saprast.
Grāmatai bija skaistas bildes, un es to izlasīju vairākas reizes. Es ieteiktu šo grāmatu izlasīt visiem bērniem. Tā ir ļoti smieklīga, un var arī padomāt par to, kā būtu, ja viss būtu otrādi.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es gribētu būt Čapa. Man viņš patīk, jo viņš izskatās pēc robota un ir taisīts no visādiem krāmiem. Viņš ir ļoti gudrs un izdomā interesantas idejas, piemēram, to ačgārno dienu. Man arī patīk domāt kaut ko smieklīgu, tāpēc es gribētu būt viņa vietā.
Ja es būtu Čapis, es varbūt nemainītu tik daudz ko ačgārnajā dienā. Es atstātu to, ka nav jākārto istaba, jo man arī nepatīk kārtot. Bet es mainītu to, ka apskaušanās vietā būtu jākaujas. Tas nav jauki. Es gribētu, lai visi smietos un samīļotos, nevis dusmotos.
Es ar Janni kopā izdomātu vēl citas spēles un smieklīgas lietas. Būtu jautri piedzīvot vienu dienu, kad viss ir savādāk, bet tomēr draudzība paliek tāda pati kā parasti.