Dominiks Skride

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Intervija ar Dominiku par grāmatu "Trakā lapsa uz Lapsiņu planētas".

Mamma: Nu, Dominik, kā tev patika grāmata?
Dominiks: Grāmata bija traka un lapsa bija smieklīga! Viņa visu laiku darīja kaut ko traku – skrēja apkārt, pētīja un lidoja kosmosā!

Mamma: Jā, lapsa tiešām bija interesanta. Bet kā tu domā – kāpēc viņa tāda bija?
Dominiks: Es domāju, ka viņai vienkārši bija daudz ideju galvā! Un viņa gribēja visu izpētīt. Tā kā es, kad skraidu pa rotaļu laukumiņu un nezinu, kur likties!

Mamma: Labs salīdzinājums. Un ko, tavuprāt, grāmatas autors vēlējās mums pateikt ar šo stāstu?
Dominiks: Ka arī savādākam būt ir forši. Un ka planēta, kur visi ir tādi paši kā tu, varbūt nav tik interesanta.

Mamma: Tieši tā. Vai tev bija kāds mīļākais brīdis grāmatā?
Dominiks: Kad lapsa staigāja pa pilsētas ielām - man patika pētīt veikalus un kafejnīcas.

Mamma: Un vai bija kaut kas, kas tev nepatika?
Dominiks: Hmm… Man nepatika, ka lapsiņa pamodās un tas izrādījās sapnis. Es domāju, ka tāda lapsiņu planēta tomēr pastāv!

Mamma: Es arī tā domāju, jo galaktika vēl nav līdz galam izpētīta. Ko tu teiktu saviem brāļiem pēc grāmatas izlasīšanas?
Dominiks: Mēs varam būt draugi arī ar trakajām lapsām!

Mamma: Mazais teksta apjoms un krāsainie attēli bija tie, kas palīdzēja Dominikam nezaudēt interesi un turpinātu lasīt par "trako" lapsiņu.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Ja es uz vienu dienu varētu kļūt par kādu no grāmatas varoņiem, es noteikti gribētu būt "trakā" lapsa! Viņa ir visjautrākā – var skraidīt apkārt, neviens viņai neko nevar pavēlēt, un viņa dara, ko pati grib! Es arī gribētu ceļot kosmosā, kaut arī tikai sapņos!

Es gribētu būt "trakā" lapsa, jo viņa atgādina man mani pašu – viņa domā savādāk, viņai patīk jautrība un viņa nebaidās būt traka. Mēs varētu kļūt par draugiem un kopā skraidīt pa rotaļlaukumu!

Mamma: Ko tu darītu savādāk?
Dominiks: Es mēģinātu gulēt pēc iespējas ilgāk un izpētīt lapsiņu planētu vēl vairāk.

Mamma: Nākamajā rītā pēc grāmatas izlasīšanas, Dominiks tiešām centās gulēt ilgāk, un piecēlies apgalvoja, ka bijis uz lapsiņu planētas!

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Intervija ar Dominiku par grāmatu "Kika Mika un koncerta diena".

Mamma: Dominik, kā tev patika grāmata par Kiku Miku?
Dominiks: Ļoti patika! Grāmatā bija ļoti smieklīgi un jauki zīmējumi.

Mamma: Kas tev patika visvairāk?
Dominiks: Man patika, kā viņa atrada mūzikas instrumentu, ko viņai patika spēlēt. Un tas, ka viņa bija drosmīga un beigās tomēr spēlēja.

Mamma: Vai bija kāda vieta grāmatā, kas nepatika vai lika bēdāties?
Dominiks: Kad viņa nobijās un koncerta laikā sēdēja maliņā. Tad man kļuva mazliet skumji. Bet pēc tam viņa spēlēja un visi aplaudēja. Es arī priecājos par viņu!

Mamma: Kā tev šķiet – ko Kika Mika mums iemācīja?
Dominiks: Ka nav jākautrējas, un ka viss beigās izdodas.

Mamma: Vai tu šo grāmatu ieteiktu citiem bērniem?
Dominiks: Jā, visiem bērniem! Jo tur ir koncerts, skaistas bildes un pēc tam gribas arī pašam uzstāties!

Mamma: Vai tu vēlētos ar Kiku Miku draudzēties?
Dominiks: Jā! Viņa ir ļoti jautra! Mēs kopā varētu spēlēties - viņa spēlēt un es dejot brakedance.

Mamma: Paldies, Dominik! Tad laikam mums jāsāk gatavoties savam koncertam?
Dominiks: Jā! Es dejošu brakedance!

Mamma: Un ko darīs brāļi?
Dominiks: Olivers arī dejos brakedance, bet Stefans var būt DJ un spēlēt klavierītes.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Ja es vienu dienu varētu kļūt par jebkuru no grāmatas varoņiem, es būtu Kika Mika! Kikai Mikai vienmēr sanāk visādi piedzīvojumi, un viņai ir forša mamma, kas palīdz, kad vajag. Arī man ir forša mamma!

Es gribētu būt tikpat drošs un jautrs. Un man būtu ļoti daudz draugu ar kuriem kopā varētu uzstāties koncertos - tā pat kā dārziņā. Es uzstātos uz skatuves un dejotu brakedance. Es dejotu un iedomātos, ka neviens uz mani neskatās. Tā būtu drošāk.

Es gribētu, lai grāmatā Kika Mika sarunājas vairāk ar citiem bērniem – palīdz kādam, kas baidās uzstāties. Vai arī viņai būtu labākais draugs, kas viņu iedrošinātu spēlēt un uzstātos ar viņu kopā, lai Kikai Mikai būtu mazāk bail.

Būt par Kiku Miku būtu superīgi, jo viņa ir drosmīga un zina – ja kaut kas nesanāk, viss beigās vēl var sanākt! Es arī esmu tāds pats, jo, kad man bija 5 gadi, es baidījos dejot brakedance pasākumos, bet tagad, kad man jau ir 6 gadi, es dejoju un nebaidos!

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Intervija ar Dominiku par grāmatu "Divi brāļi. Piedzīvojumi mežā".

Mamma: Dominik, kā tev patika šī grāmata?
Dominiks: Ļoti, ļoti patika! Puiši bija drosmīgi un gāja visādos piedzīvojumos. Es iedomājos, ka pats esmu mežā ar brāļiem. Tur ir daudz aizraujošu lietu!

Mamma: Kāds bija tavs mīļākais brīdis stāstā?
Dominiks: Kad puišiem iedeva burvju pulti. Es domāju – oho, viņi tagad var darīt visu, ko vēlas!

Mamma: Vai bija arī kaut kas, kas tev ne tik ļoti patika?
Dominiks: Nu… man nepatika, kad viņi bija tumsā. Es pats arī reizēm baidos no tumsas.

Mamma: Ko tu domā, ko autors gribēja pateikt ar šo grāmatu?
Dominiks: Man liekas, ka viņš gribēja parādīt, cik svarīgi ir būt labam. Un arī, ka daba ir īpaša un mežā jāuzvedas kārtīgi.

Mamma: Kādu atziņu tu ieguvi no šīs grāmatas?
Dominiks: Mežā var būt gan bīstami, gan ļoti aizraujoši. Labi, ka tev ir kāds, ar ko uz turieni doties kopā.

Mamma: Ko tu gribētu darīt pēc grāmatas izlasīšanas?
Dominiks: Es gribētu doties kādā piedzīvojumā kopā ar saviem brāļiem! Un arī mammu un tēti, jo ar viņiem ir daudz drošāk.

Mamma: Vai tu ieteiktu šo grāmatu citiem bērniem?
Dominiks: Jā, ieteiktu visiem, kas mīl stāstus par dabu, piedzīvojumiem un mazliet brīnumiem!

Mamma: Lasīšanas vingrinājumi katrā lappusē bija tieši laikā, lai Dominiks sāktu lasīt pa zilbēm.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Mūsu ģimenē es esmu vidējais brālis. Ja es varētu būt kāds no grāmatas varoņiem, es gribētu būt vecākais brālis. Viņš bija drosmīgs un daudz zināja par mežu. Man patika, kā viņš palīdzēja jaunākajam brālim un sargāja viņu. Es arī gribētu būt tāds – stiprs, gudrs un tāds, uz kuru var paļauties. Mans vecākais brālis Olivers jau tāds ir un es gribētu būt tāds pats kā viņš.

Ja es varētu kaut ko mainīt, tad es līdzi mežā paņemtu vairāk uzkodu, jo puišiem gandrīz aptrūkās ēdiens! Un vēl es gribētu, lai viņi neiet mežā slepus. Labāk, lai viņi pasaka vecākiem, kur dodas, un paņem telefonu vai kādu karti. Tad nebūtu tik bīstami.

Es iepazītos ar visiem meža dzīvniekiem un mēģinātu viņus saprast. Varbūt arī uztaisītu no koku zariem īstu mājiņu mežā – tādu kā slepeno bāzi, kur paslēpties no lietus un gulēt.