Kārlis Spruksts

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Čūska nelien ārā, lai dziedātu, tā izlien ārā, kad pienāk brīdis kost. Bet kas notiek, ja čūska reiz bijusi putns? Ja tam reiz bijusi sava dziesma, cerība, vai pat sapnis par skaistāku pasauli?
Bada spēļu ceturtā grāmata atgriežas laikā, lai pastāstītu mums stāstu par prezidenta Snova jaunību un lai ļautu mums saprast, kādēļ viņš kļuva par tādu briesmoni. Pirmās 100lpp mani nedaudz pievīla, jo gribētos, lai sižeta līnija rit uz priekšu nedaudz raitāk, taču uz grāmatas vidu jau biju pilnībā aizgrābts ar jaunajiem varoņiem.
Mani pārsteidza Koriolāna tēls, jo nekad neesmu lasījis par šādu ļaundari. Viņš ir pieklājīgs, izglītots un ambiciozs, bet iekšēji raustīts starp to, kas viņš vēlas būt, un par ko viņam dzīve liek kļūt, un lēnām zaudē savu labo pusi, pārvēršot bailes par savas varas pamatu. Viņš netic, ka dara ko sliktu, jo rīkojas loģiski, balstoties uz savu izpratni, kur izdzīvošana, vara un statuss ir svarīgāki par empātiju. Koriolāns atļauj mums ielūkoties viņa iekšējā pasaulē un saprast viņu, un tieši tas ir biedējoši, jo saprotot mēs redzam, cik viegli līdzīgā ceļā varētu nonākt jebkurš no mums.
No šīs grāmatas noteikti paņemšu daudz svarīgu atziņu, taču visvairāk man palika atmiņā tas, ka cilvēka raksturs veidojas ne tikai pēc dabas, bet arī pēc apstākļiem, kuri ir apkārt. Spilgts piemērs novērojams arī īstajā dzīvē, jo katrs no mums ir iespaidojies no saviem tuvākajiem cilvēkiem, kuriem mēs arī līdzināmies.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Krāsains, neparasts apģērbs. Skaista, salda balss. Brīvība un neatlaidība.
Ja es varētu būt kāds no grāmatas varoņiem, tad izvēlētos Lūsiju Greju, jo viņa ir radoša, spēcīga, un pat visnežēlīgākajos brīžos saglabā spēju mīlēt, sapņot un pretoties pastāvošajai sistēmai. Meitene ir pieredzējusi sāpes un zaudējumu, tomēr turpina ticēt labajam cilvēkos un mīlestības spēkam.
Lūsijas Grejas vietā es censtos būt atklātāks pret prezidentu Snovu, kā arī neļautu sevi tik viegli manipulēt un pakļaut. Es darītu visu, kas ir manos spēkos, lai mainītu drausmīgo sistēmu un galināšanu, jo tas ir vienīgais ceļš uz patiesu brīvību un cilvēcību nežēlīgajā Kapitolijā.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Šaha spēle, kurā bandinieks saplosa karali. Ja pirmajās divās grāmatās nāve bija kā šova
sastāvdaļa, tad tagad tā kļūst par klusumu starp vārdiem. Par fona troksni. Par cenu, ko maksā pat tie, kuri neko nav nogrēkojušies.
Katnisa šajā grāmatā vairs nav tikai "meitene ar uguns liesmām", bet gan karogs, kuru visi ceļ, bet neviens nesaprot. Parastie ļaudis no distraktiem nu ir sacēlušies un gatavi uz visu, lai gāztu Kapitoliju un pastāvošo iekārtu. Galvenā varone tiek izmantota kā revolūcijas simbols, viņa ir dzīvs reklāmas plakāts, apdraudot pat visvarenākos ļaundarus.
Man patika, ka autore karu attēloja reālistiski, nesākot to romantizēt vai padarot "episku". Tas ir netīrs, skaudrs, nejēdzīgs. Un tieši šī godīgā, gandrīz brutāli skaidrā pieeja padara sižetu patiesi ietekmīgu.
Savukārt neizbaudīju nejaušo un dažkārt pat bezjēdzīgo nāvi. Tēli mira nevis dramatiskās
kulminācijās, bet gan pēkšņi, brutāli un bez iespējas atvadīties. Nekādi varonības darbi, tikai
klusums un šoks. Kā arī nav laika sērām, stāsts strauji virzās uz priekšu, jo karš negaida.
No Zobgaļsīļa noteikti paņemšu to, ka trauma nav vājums. Manuprāt, šī ir svarīga mācība tādiem jauniešiem kā es, jo mūsu vienaudži var būt ļoti cietsirdīgi. Tad nu lūk, Katnisa kara beigās ir salauzta, taču izdzīvo. Varone parāda, ka arī sāpes, apjukums, dusmas un nespēja piedot ir cilvēka izdzīvošanas daļa, jo Katnisas vājums kļūst par viņas patieso spēku, spējot dzīvot arī pēc visa pārdzīvotā.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Lai saprastu, kā saglabāt gaismu sevī, kad pasaule grimst tumsā, es izvēlētos būt Pīta. Viņš nebija tikai Katnisas mīļotais vai sabiedrotais, bet gan viens no emocionāli stabilākajiem, ētiskākajiem un cilvēcīgākajiem tēliem visā triloģijā, pat tad, kad viņu fiziski un psiholoģiski lauza. Viņš vairākkārt pierādīja, ka spēks nav fizisks, tas ir arī morāls, jo uzdrošinājās teikt patiesību, izaicināja Kapitoliju un cīnījās ar savu ievainoto psihi, nezaudējot līdzjūtību un savas morāles.
Viena lieta, ko es mainītu Pīta vietā būtu skaidrākas robežas attiecībā uz Katnisu. Viņš bieži lika Katnisu augstāk un upurēja savas emocijas pat tad, kad meitene bija neizlēmīga. Es mēģinātu stingrāk iestāties par savām jūtām un pašsajūtu, neļaujot sevi izmantot propagandai vai personīgam labumam. Kā arī es būtu centies aktīvāk ietekmēt revolūcijas vadītājus un aktīvistus, jo arī Pītam bija potenciāls kļūt par līderi.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Ar pietiekami daudz skābekļa arī dzirksts var kļūt par liesmu, kas aprij visu sistēmu. Spēlē ar uguni Katnisa ir šī dzirksts, kas draud izpostīt Kapitoliju kā uguns simbols. Katnisas uzvara nav atstājusi Kapitoliju vienaldzīgu, un viņa kļūst par pretošanās simbolu, par "meiteni, kas dega".
Es patiešām izbaudīju visus pilsētu un distraktu aprakstus, sīkumus un Panemas pasaules paplašinājumu, jo tas man lika dziļāk iejusties stāstā un reizē arī šausmināties par nežēlīgajiem apstākļiem, kuros jādzīvo distraktu iedzīvotājiem. Pašas spēles un pārdomātā arēna atstāja mani ar vaļā muti, īpaši arēnas dizains, kas atgādināja, ka laiks šajā pasaulē nav neitrāls, bet gan strādā par labu Kapitolijam, un pret Katnisu un Pītu.
Manuprāt, šajā stāstā ne visai labi izdevās izveidot mīlas trijstūri, jo pirmajās nodaļās jau bija skaidrs, ka Pīts būs Katnisas gala izvēle. Jā, Geils ir bijis galvenās varones draugs kopš bērnības, taču es uzskatu, ka tā tam arī būtu jāpaliek, jo veidot romantiskas attiecības ar cilvēku, kuru var uzskatīt kā brāli man liekas dīvaini.
Spēle ar uguni lika man padomāt par to, vai īstās spēles tomēr notiek nevis arēnā, bet gan aiz skatītāju acīm. Īstais konflikts briest aizkulisēs ar distraktu sacelšanos, slepenu satikšanos un klusu pretošanos. Šis ir arī labs atgādinājums tam, ka reālajā dzīvē tas, ko redzam virspusē (internetā, sociālajos medijos), bieži vien nav viss stāsts.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Rakstot šo uzdevumu pirmajai bada spēļu grāmatai bija ļoti grūti izvēlēties starp Rū un Heimiču, lūk tādēļ es tagad izvēlētos būt Heimičs. Viņs ir gudrs, pieredzējis un zinošs par bada spēlēm, taču īsti neprot tikt galā ar savām traumām, un izlemj aizmiglot savu prātu ar alkoholu.
Mani aizkustināja Heimiča stāsts, jo par spīti savām emocionālajām traumām viņš tomēr spēj parūpēties par citiem un dod viņiem cerību pat vissmagākajos brīžos, esot vairāk kā tikai mentors. Savā ziņā man Heimičs atgādināja tādu kā tēva figūru, kas Katnisai nekad īsti nav bijis.
Es Heimiča vietā noteikti vairāk strādātu pie savas emocionālās atklātības, vairāk dalītos ar savām domām un izjūtām. Saprotu, ka trauma un bailes no pagātnes var sarežģīt un izpostīt cilvēka prātu, taču es ticu, ka patiesums liktu gan man, gan viņiem justies drošāk un vienotāk.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Jūsu bērnība apstājas 12 gadu vecumā. Katrs nākamais gads tiek aizvadīts bailēs, vai nākamajā izlozē netiks izvilkts Jūsu vārds.
Negribu izklausīties klišejisks, bet Katnisa bija viena no retajām galvenajām varonēm, kura man patiešām patika. Bieži vien šie galvenie varoņi ir pilni ar sevi, pārāk pārgalvīgi un veic dumjas izvēles. Iespējams, Katnisa manās acīs izcēlās ar lokšaušanu, jo pats nodarbojos ar šo sporta veidu, bet, iespējams, tā bija nesavtīgā upurēšanās māsas dēļ, jo es arī darītu jebko, lai pasargātu savu jaunāko brālīti. Šīs īpašības padarīja viņu cilvēcīgāku, un savā ziņā īstāku, jo Katnisas domu gājieni un rīcība būtu ienākusi prātā jebkuram lasītājam.
Brīžiem asiņainie apraksti bija diezgan skarbi un pat šokējoši, paturot prātā, ka visi nabaga nolemtie bija tikai vēl bērni. Bija vietas, kad vajadzēja apstāties un nolikt malā grāmatu, jo bija palicis emocionāli pārāk smagi.
Manuprāt, autores mērķis bija parādīt, ka mēs, cilvēki, lai arī uzskatām sevi par visaugstākajām radībām, tomēr neesam nekas vairāk kā dzīvnieki. Nevienlīdzība, bads, rasisms, maldināšana masu medijos – visas ir vienlīdz smagas tēmas, taču ir bijušas un paliks aktuālas. Vienīgais, kas mūs padara par cilvēkiem un atšķir no citām radībām, ir cilvēcība un empātija. Bada spēles ir spilgts piemērs, kā pazaudējot šīs īpašības mēs pārvēršamies cietsirdīgos briesmoņos, kas ir gatavi darīt visu, lai izdzīvotu, jo tas tomēr ir katra dzīvnieka spēcīgākais instinkts – palikt dzīvam.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Mana dzīve beidzās pat tā īsti nesākoties. Es nepaspēju atrast atbildes uz visiem jautājumiem, kuri skraidīja pa manu prātu, es nepaspēju izbaudīt savu bērnību, kura man tika atņemta, bet es piedzīvoju vairāk, nekā jebkurš cilvēks būtu pelnījis. Es esmu Rū.
Manuprāt, Rū bija visspēcīgākā varone šajā stāstā, jo nevienam nebūtu jāiet cauri tādai ellei 12 gadu vecumā. Katru reizi, kā meitene tika pieminēta, es apbrīnoju viņas drosmi un nepadošanos, un gribasspēku, kuru zinu, ka viņas vietā nekad nebūtu atradis. Rū simbolizēja nevainību, cerību un cilvēcību asiņainajā arēnā. Lai gan viņa bija visjaunākā un vājākā, Rū spēja izmantot savu prātu un zināšanas par dabu, lai izdzīvotu.
Ja es būtu Rū vietā, visticamāk censtos atrast vairāk sabiedrotos jau spēļu sākumā, kā arī būtu vēl uzmanīgāks, jo pat vismazākā kļūda var maksāt dzīvību.