Eva Urbanoviča

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Doroteja- parasta, klusa meitene, ar lielu noslēpumu. Doroteja pēc devītās klases pabeigšanas vasaru pavada pie krustmātes Tutas. Kādu dienu ejot pa dārzu, Doroteja ierauga kādu nokritušu auskaru, kas meiteni aizved 4000 gadus ilgā pagātnē Krētā. Meitene kļūst par vienu no kandidātēm, lai brauktu līdzi dieviem. Viņa visu laiku domā, kurš būtu pareizākais brīdis lai atgrieztos savā laikā, bet visu laiku uzrodas arvien jauni iemesli lai paliktu. Meitene satiek kādu puisi Sīriusu, kurā Doroteja iemīlas no pirmā acu skatiena. Sīriuss Dorotejai izstāsta, ko ļoti šokējošu par dieviem, kas liek meitenei nevēlēties vairāk būt kandidātei, un liek vēlēties pamest šo vietu, bet mīlestība pret Sīriusu to neļauj. Tā nu meitenei jācenšas paglābties pašai un pasargāt tuvos no dieviem. Grāmata ir ļoti aizraujoša un viegli lasāma. Piemērota tiem, kas vēlas vieglu lasāmvielu bez liekas sarežģītības. Grāmatas notikumi ritinās ļoti ātri, tāpēc ir grūti no tās atrauties. Vienīgais, kas man grāmatā nepatika bija nobeigums. Manuprāt grāmata nebija līdz galam pabeigta. Iespējams tāds arī bija autores mērķis, lai cilvēki nespētu vien sagaidīt otro daļu, bet man tas nepatika. Ar šo grāmatu manuprāt autore vēlējās pavēstīt, ka dažreiz nevari uzticēties tiem, kam uzticējies visvairāk, ka nedrīkst padoties, un ir jācīnās par tuvajiem. Šo grāmatu es iesaku izlasīt tiem, kam patīk fantastika, romāni, kā arī grāmatas, kuras ir ļoti emocionālas, un par kurām tu nespēsi pārstāt domāt.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Ja man būtu iespēja būt jebkuram grāmatas varonim uz dienu, es vēlētos būt Doroteja. Man ļoti patika, kā viņa beidzot kļuva pašpārliecināta, un saprata, cik skaista viņa ir. Mani iedvesmo tas, ka viņa nebaidās no nezināmā, un nepamet cīņu. Man ļoti patika, kā viņa izturējās pret citiem, un cik jauka un draudzīga bija. Ja man būtu tāda iespēja, es mainītu to, kas notika labirintā. Es būtu Sīriusam un visiem pārējiem pateikusi par diegu. Viņas rīcība bija ļoti muļķīga, jo viņa ļoti vienkārši varēja pateikt, un pārraut diegu. Dievi nonāktu labirinta vidū, un pēctam? Viņi tur paliktu un viss, uz Atlantiju netiktu. Un pēctam viņa varētu ilgi un laimīgi dzīvot ar Sīriusu Atlantijā.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata “Bada Spēles” ir aizraujošs stāsts, kas neļaus atrauties no grāmatas sākot jau no pirmās lapaspuses. Notikumi risinās pasaulē, kur valda Kapitolieši. Valsts ir sadalīta divpadsmit apgabalos, kur katram apgabalam ir savs statuss, un nozare,ar ko apgabala iedzīvotāji nodarbojas. Pēc tam, kad apgabali sacēlās pret Kapitoliešiem, tika ieviestas “bada spēles”, kur katru gadu tiek izvēlēti divi jaunieši no katra apgabala, kas piedalīsies nāvējošajās bada spēlēs. Spēlē jauniešiem ir jāizdzīvo skarbos apstākļos, jāsargās no dabas stihijām, mežonīgām un nāvējošām radībām, un protams- citiem spēlētājiem. Kā jau katru gadu, atkal notiek izloze, kur noskaidros septiņdesmit ceturto “bada spēļu” dalībniekus. Bet kad negaidīti tiek izlozēta Katnisas Everdīnas mazā māsa, Katnisa nespēj samierināties, ka viņas mazajai Primai būs jāiet cauri kam tādam, un Katnisa piesakās iet māsas vietā. Spēlē Katnisa saskaras ar badu, sāpēm, bēdām, mīlestību un draudzību. Grāmata man ļoti patika, tā ir sarakstīta vienkārši lieliski! Tā ir ļoti aizraujoša, bet jebkādiem garlaicīgiem brīžiem. Autore mums ar šo grāmatu vēlējās pavēstīt, cik tālu viss var aiziet izklaides dēļ, cik netaisnīgi liela vara ir bagātajiem, kā arī, ko tik cilvēks nedara, lai pasargātu savus mīļos, un kā var atrast cerību pat visbezcerīgākajos brīžos. Šo grāmatu es iesaku izlasīt ikvienam! Tā mums ļoti daudz iemāca, un padara mūsu skatījumu uz dzīvi pavisam savādāku!

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Ja man būtu iespēja būt jebkuram grāmatas varonim uz dienu, es noteikti vēlētos būt Katnisa Everdīna. Es ļoti no viņas iedvesmojos. Es apbrīnoju viņas gudrību, viltību, kā viņa nepadevās, un mīlēja. Nesaprotu, kā viņai varēja ienākt galvā tik ģeniāla ideja par sekotājdzēlēju pūzni! Lietas, ko es darītu savādāk viņas vietā ir vairākas. Piemēram- es nebūtu metusi ārā Pītas tēva dāvinātos cepumus, tikai dēļ kāda nesaprotama naida pret Pītu. Tas man likās ļoti nepareizi un pat nedaudz sadusmoja, zinot to, ka atpakaļ mājās cilvēki ir badā, un mirst no tā. Un tagad kad viņai pašai ēdiens ir pietiekami viņa uzdrošinās to vēl mest ārā? Kamēr viņa tos tik viegli izmeta, Pītas ģimene mājās paši ēda sakaltušu maizi, bet bija papūlējušies Katnisai atnest svaigus cepumus, pat ja viņiem ar Katnisiu nebija nekāda sakara. Viņas rīcība likās ļoti nepareiza. Vēl es būtu bijusi atklātāka pret Pītu, jo man ļoti nepatika, ka grāmata beidzās ar viņiem sastrīdējušies. Manuprāt tas nebūtu tik grūti pateikt, ka viņai ir jūtas pret Pītu, un ka viņai viņš jau pietrūkst. Vēl arī, kad Katnisa spridzināja Kāto krājumus es būtu ņēmusi Rū līdzi. Protams nezinu, kā viss būtu izvērsies pēctam, bet Rū nāve bija ļoti skumja, un viņa, kā tēls man ļoti patika.