Agate Neimane

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Es šo grāmatu izvēlējos lasīt dēļ tās nosaukuma, jo izklausījās pēc interesantas fantastikas grāmatas. Tā nesteidzīgi mani ieinteresēja un vēlējos arvien vairāk izzināt Dorotejas (Tejas) stāstu.
Man grāmatas ideja, tajā notiekošais un kopējais stāsts ļoti patika, tomēr grāmatas sākumā bija grūti noturēt uzmanību, jo bija daudz ainavu apraksti, bez darbības. Lasot grāmatu, manī veidojās nepatika pret to, ka kandidātes, gatavojoties akrobātu priekšnesumam, piegāja pie Tejas, salīdzināja viņu ādas krāsu un tad nodomāja, ka būtu skaistākas, ja viņas būtu baltādainas. Manuprāt, tas ir ļoti steriotipiski, katrs ir skaists savā veidā, un neviens nav skaistāks par citu, tikai viņa ādas krāsas dēļ. Mani arī pārsteidza, tas, ka visi grāmatas pusaudži šajā vecumā jau domā par mīlestību un ātri iemīlas.
Man liekas, ka autores galvenā doma bija, ka cilvēkus mūsdienās vērtē pēc materiālām lietām, vai viņi ir pabeiguši skolu, cik naudas viņiem ir un tā tālāk, bet tas nav tas svarīgākais. Pats svarīgākais ir tas, kas cilvēkam ir sirdī, viņa emocijas, tas ko viņš saprot un jūt. Es nezinu, vai es šim pilnībā piekrītu, jo tagad, lai izdzīvotu, noteikti nepietiek tikai ar labu sirdi, ir nepieciešams pelnīt naudu. Citiem nebūtu jāspriež par citu cilvēku vērtību, pats svarīgākais ir tas, kā pats cilvēks sevi izjūt un vai viņš ir laimīgs tāds kāds viņš ir un ar to, kas viņam ir. Katrs cilvēks uz citiem skatās no savas prizmas, jo mēs katrs esam atšķirīgs un nav tāds - pareizi vai nepareizi.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es iztēlojos, ka esmu Doroteja jeb precīzāk Teja, dienā, kad viss sagāja grīstē jeb dienā, kad notika atvadīšanās ceremonija pie jūras. Es izmainītu tikai vienu lietu, kas ietekmētu virkni notikumus un iznākumu.
Es Tejas vietā nebūtu pateikusi Ariandei, ka notiks atvadīšanās ceremonija pirms Amarandas kundze to pateica visiem kandidātiem. Tad Ariande nebūtu pateikusi Deijaniras kundzei par ceremoniju, un Ariande nebūtu paņēmusi līdzi diega kamoliņu. Tejai nebūtu jāiet to savākt caur labirintu, un viņa ar Sīriusu nebūtu izšķirti. Visticamāk, ka Dzīvības kauss nemaz nebūtu pazudis, Renāra plāns sabruktu un Teja ar Sīriusu paliktu kopā.
Es izvēlējos Teju, jo man viņa likās drosmīga, mērķtiecīga, ziņkārīga un iejūtīga, kā labs piemērs citiem. Man liekas, ka viņa būtu laba, uzticīga draudzene. Man Tejas spēja ceļot uz pagātni likās interesanta, kaut arī pati sev tādu nevēlētos, jo būtu liela vēlme mainīt savas dzīves notikumus un pieļautās kļūdas. Man šķiet, ka to nevajag darīt, jo mēs mācāmies no savām kļūdām un tādā veidā kļūstam gudrāki un labāki. Man patīk mana dzīve, tāda, kāda tā ir, kaut arī tā nav perfekta.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Man šī grāmata bija kā liels emocionāls virpulis, sākot no pārsteiguma, prieka, smiekliem, beidzot ar asarām, skumjām un līdzpārdzīvojumu.
Man uzreiz iepatikās Lenora Dūja. Man viņa likās kā brīvs gars, kas dzīvoja pēc saviem noteikumiem. Viņa nevienu neklausīja un dzīvoja pa savam, pat ja dažreiz dēļ tā nokļuva cietumā. Lenora bija artiste no artistu ģimenes, kas mani piesaistīja vēl vairāk, kaut vai es neprotu dziedāt, taču man patīk rakstīt un zīmēt.
Druzila man nepatika, jo viņa likās pārlieku rupja, neiejūtīga un egoistiska. Viņa izturējās pret 12. apgabalu kā pret lopiem. Druzila sevi uzskatīja kā pārāku par viņiem, tas mani kaitināja.
Grāmatas beigās es biju ļoti pārsteigta un bēdīga, kad sadega Heimiča māja, mamma un brālis. Tās ir neiedomājamas sāpes, ko izjuta Heimičs. Es tādu rīcību no Snova tiešām negaidīju, tāpat kā Lenoras Dūjas noindēšanu. Es tiešām vēlējos Heimičam laimīgas beigas kopā ar Lenoru Dūju, un tas kā viņa stāsts beidzās mani tiešām satrieca.
Man liekas, ka Sūzenas Kolinsas šīs grāmatas vēstījums bija, ka mēs esam ļoti viegli ietekmējami. Mēs bieži sakām: “Tā tas vienkārši ir, citi arī neko nedara, nav jēgas cīnīties, mēs esam bezspēcīgi”. Grāmata bija izcelti vairāki momenti, kur dalībniekiem bija iespēja pretoties Kapitolijam, vai uzveikt Miera sargus treniņu laikā, bet viņi to nedarīja, dēļ iespējamām sekām. Man šķiet, ka ir vairāk jāpaļaujas uz sevi un savām spējām. Ja ir iespēja mainīt nevēlamu rezultātu, tad tas ir jādara, vismaz jāmēģina.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Man gribējās izmainīt 2 lietas grāmatā - es gribēju, lai izdzīvo gan Vaiats, gan Lorena Dūja. Tā kā šo varoņu nāve nebija saistīta, man bija ļoti grūti izvēlēties, kurš varonis izdzīvos manā grāmatas versijā. Bet ja viens ir jāizvēlas, es būtu Vaiats, jo ļoti daudz kas stāsta scenārijā būtu mainījies, ja viņš izdzīvotu. Man neliekas, ka Vaiats vinnētu, bet es gribētu vairāk lasīt par to, kā viņam gāja arēnā.
Vaiats bija ar spēcīgu loģisku domāšanu, nosvērts, gudrs, ar analītisku prātu. Man viņš ieinteresēja, jo saskatīju līdzību ar sevi. Grāmatā nebija daudz par viņu rakstīts, tāpēc es vēlētos pavadīt dienu viņa ādā.
Dienā, kad sākās Bada spēles, es neko nemainītu, līdz noskanētu gongs un spēle būtu sākusies. Tad es Vaiata vietā sekotu Heimičam un skrietu uz ziemeļu pusi, pa ceļam paķerot ieročus un ēdamo no Pārpilnības raga. Dienas laikā es mēģinātu uzzināt, ko Heimičs plāno un slēpj no visiem. Šādā versijā, man liekas, ka palielinās iespēja, ka Lulū izdzīvo un neieelpo indīgās puķes, kas vēl vairāk izmainītu grāmatu un notikumus tajā.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Es jau iepriekš biju dzirdējusi par šo grāmatu cildinošas atsauksmes, tāpēc gaidīju, ka tā būs tiešām laba grāmata, un varu teikt, ka nebiju vīlusies. Es tiešām iesaku ikvienam (12+ veciem jauniešiem), kam patīk kriminālliteratūra, šo grāmatu izlasīt.
Šo grāmatu izlasīju 3 dienās, jo man ļoti ieinteresēja Sela un Endijas stāsts un noteikti lasīšu arī nākamās daļas, lai uzzinātu, kas notiks ar Pipu un Ravi un ko nākamo viņi izmeklēs. Es nekad iepriekš nebiju lasījusi kriminālliteratūru, un šī grāmata mani ieveda šajā literatūras pasaules daļā un es labprāt vēl lasītu daudz šāda veida grāmatas.
Es gandrīz sāku raudāt, kad Bārniju, Pipas zelta retrīveri, atrada noslīkušu upē. Kaut vai man ir nojauta ka Bārnijs nemaz nenoslīka, bet kāds viņu noslepkavoja, bet to uzzināšu tikai nākamajās grāmatās.
Es gaidīju, ka būs lielāks un pārsteidzošāks iemesls, kāpēc Sela draugi, Milija, Naomi, Džeiks un Maks meloja policijai un sabojāja Sela alibi. Protams, man nepatika, viss ko Maks un Eliots un citi grāmatas varoņi izdarīja, bet es apbrīnoju, kā piecpadsmit gadīga meitene (Holija Džeksone) varēja uzrakstīt tik labu un nekļūdainu grāmatu, kur visu laiku jāatceras, ko lasītājs jau zina un ko nē.
Man liekas, ka Holija vēlējās pavēstīt, lai nekad nebeidz ticēt sev un turpini darīt, jo Pipa vienmēr sevī zināja, ka Sels ir nevainīgs un ka bija noticis kaut kas vairāk, nekā policija zināja. Viņa tam ticēja, pat tad, kad lielākā daļa cilvēku viņai apkārt apgalvoja pretējo.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es ļoti vēlējos izmainīt Bārnija stāstu, tāpēc iedomājos, ka es esmu Pipas vietā tajā dienā, kad viņa aizgāja uz Kilton Mail, lai satiktu Beku Bellu un uzdotu viņai dažus jautājumus par Endijas Bellas, Bekas māsas, slepkavību.
Līdz brīdim, kad Pipa satika Beku, es viņas dienu nemainītu. Bet tad, kad viņa sāka jautāt Bekai visādus jautājumus, es viņas vietā neminētu Endijas otro telefonu. Es tikai jautātu, kuri cilvēki varēja ieiet Bellu mājā, un vēl svarīgāk – kuri varēja tikt Endijas istabā. Man liekas, ka tad Beka pastāstītu to pašu, ko grāmatā, bet justos drošāk. Viņai neliktos, ka Pipa tūlīt uzzinās viņas noslēpumu. Un tad būtu mazāka iespēja, ka viņa tā satrauksies un izlaidīs Bārniju naktī mežā bez siksnas. Tas noveda pie tā, ka Bārnija līķi atrada dīķī dažas dienas vēlāk. Viņš bija apmaldījies, iekritis ūdenī un noslīcis. Bet man ir sajūta, ka kāds viņu nogalināja tīšām, lai Pipa pārstātu izmeklēt Endijas slepkavību.
Es zinu, ka, ja Bārnijs būtu izdzīvojis, ļoti daudz kas grāmatā mainītos. Man viņš ļoti patika, un viņa nāve šķita nevajadzīga. Manuprāt, šī versija ar dzīvu Bārniju būtu vēl interesantāka, kaut arī liekas, ka tas nav iespējams, jo grāmata jau tā bija ļoti aizraujoša.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata mani aizrāva, un nevarēju pārstāt lasīt. Autore Sūzena Kolinsa mani stāstā ļoti ievilka ar izmaiņām, kas pašā sākumā notika Katnisas dzīvē - viņas mazo māsu Primu izlozēja kā pārstāvi Bada spēlēs, un Katnisa brīvprātīgi pieteicās pārstāvēt 12. apgabalu māsas vietā. Manuprāt, Katnisa ir drosmīga un nesavtīgi mīl savu māsu.
Man patika šī grāmata, taču mani aizkaitināja tas, ka Pīta apvainojās uz Katnisu par to, ka viņa tēloja, ka Pītā bija iemīlējusies. Viņa to darīja, lai izdzīvotu. Pīta Katnisai teica, ka viņa neprot melot, bet pats vairākas reizes noticēja viņas meliem un trikiem.
Katnisa nepazīst īstas jūtas, jo pēc tēva nāves bērnībā viņai nav bijis mīlestības piemēra, tāpēc Katnisa nenotic un apšauba Pītas jūtas pret viņu, lai gan tās ir ļoti redzamas un netēlotas. Lasot, to varēja viegli saprast.
Man liekas, ka ar šo grāmatu autore mēģināja pavēstīt, kā viņa redz šo pasauli, kur mēs dzīvojam. Tā ne vienmēr ir taisnīga un viegla. Šie 12 apgabali ir kā cilvēku grupas. 1. apgabals vispriviliģētākais, bet 12. viss mazāk vai necik. Bada spēles es redzu kā dzīvi, kad Tu vairs nedzīvo pie vecākiem. Visbiežāk “uzvar” priviliģētākie jeb, kā viņus sauca grāmatā - Karjeristi, jo viņi visu savu dzīvi tam gatavojas. Bet ir gadījumi, kad tā nenotiek, piemēram, kā šajā grāmatā. Izdzīvo tas, kam ir labi instinkti, gudrs prāts un drosme. Ja arī kaut kam tiec gatavots, nenozīmē, ka Tu uzvarēsi.
Es šo grāmatu iesaku, man tā ļoti patika, lika daudz domāt un bija ļoti interesanta.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es iztēlojos, ka es esmu Lapsa uz vienu dienu, jo man šķiet, ka no visiem šīm grāmatas varoņiem mēs esam vislīdzīgākās. Viena no mūsu līdzībām ir tā, ka es arī nepārzinu indīgos augus un ogas pārāk labi. Ja es būtu viņas vietā pirms Bada spēlēm, kad visi trenējās Kapitolijā, es noteikti trenētos atpazīt indīgos augus un ogas, lai ar mani nenotiktu tas pats, kas ar Lapsu – lai es nejauši neapēstu indīgas ogas.
Tajā vienā dienā es arī censtos būt draudzīga un jauka pret citiem pārstāvjiem, lai, kad mēs satiktos arēnā, ir lielāka iespēja, ka viņi man neuzbruktu. Pārējo es daudz nemainītu, jo, manuprāt, Lapsas taktika - izvairīties no konfrontācijas, cīņas un visiem pārējiem dalībniekiem, kā arī trenēšanās laikā viņus novērot un uzzināt viņu vājos un stipros punktus - bija ļoti gudri un viltīgi. Es ļoti gribētu izlasīt tādu grāmatas versiju, kurā Lapsa nenomirst no indīgajām ogām un piedzīvo vairāk.