Agate Anufrijeva

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Kad biju maza, grāmatas par Izgudrotāju ciemu bija manas mīļākās. Uzzinot, ka izdota jauna grāmata, biju tik laimīga, ka uzreiz aizgāju uz bibliotēku to izņemt, lai jau tai pašā vakarā varētu izlasīt.
Grāmatā “Kāzas Izgudrotāju ciemā” man, tāpat kā citās grāmatās par sunīti Loti, ļoti patika humors un mīlīgās ilustrācijas. Turklāt šoreiz īpašu lomu spēlēja viens no maniem varoņu favorītiem – zaķis Adalberts. Zaķa tēlā mani īpaši piesaista tas, kādus iedomājos viņa smieklus – dziļus, sātīgus un tādus, kurus dzirdot, pašam nāk smiekli. Jautri šķiet arī viņa dīvainie hobiji, kas minēti šajā un iepriekšējās grāmatās, piemēram, slēpošana vasarā, rāpšanās pa notekcauruli un puņķu tīšana ap zīmuli.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es noteikti izvēlētos iejusties kāda kaķa tēlā, jo kaķi ir mani mīļākie dzīvnieki un, manuprāt, ļoti mīlīgi. Šajā grāmatā gan tie nav ilustrēti kā paši glītākie tēli, tomēr es varētu būt sportists Mati. Mani sajūsmināja stāsts par viņa lidošanu cauri baltiem, mīkstiem mākoņiem, ko es pavisam noteikti, ar lielāko prieku gribētu izdzīvot un izjust uz savas ādas.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Pirms dažiem mēnešiem man skolā bija jāraksta eseja par tēmu “Mana drosme un bailes”, kuru rakstot, es tā pa īstam sapratu, kas būtībā ir manas īstākās, dziļākās bailes. Un tā ir nāve.
Grāmatu “Zobgaļsīlis” es lasīju, ja tā varētu teikt, ar “aizvērtām acīm”, jo, kā gan var lasīt ar sirdi un dvēseli, ja katrā nākamajā lappusē atkal sagaida tavas lielākās bailes. Katnisa secināja – 24 stundu laikā tika zaudētas 8 dvēseles. Man tas šķiet šausminoši, nespēju to raksturot citādi. Un padomājiet – kādām sāpēm bija jāpārņem autori, lai sarakstītu tik nāves pilnu romānu??

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Kurš gan vēlētos piedalīties nāvējošajā karā un sajust tās sāpes, ko izjuta grāmatas tēli? Visticamāk atbilde ir – neviens. Un arī es labprātīgi neiejustos neviena varoņa ādā. Varbūt vienīgi Taukā Sē. Neatceros, ka būtu minēts kaut kas par viņas smagiem ievainojumiem, aizbēgot no Divpadsmitā apgabala. Un Trīspadsmitajā viņa varēja mierīgi katru dienu gatavot, kas ir diezgan “normāli”.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Domāju, ka galveno varoni pārņēma diezgan liela “deja vu” sajūta, kad bija atkal jāpiedalās spēlēs. Vismaz man, lasot otro triloģijas daļu uzreiz pēc pirmās, tāda sajūta radās, jo notikumi bija diezgan līdzīgi. Tomēr šī daļa, salīdzinājumā ar pirmo, bija, manuprāt, nežēlīgāka un “nāvīgāka”. Soli no nāves atradās ne tikai spēles dalībnieki, bet arī viņu draugi, ģimenes un pārējie apgabalu revolucionāri. Skatoties no citas puses – šajās spēlēs veidojās draudzīgākas sāncenšu attiecības, un dalībnieki bija gudrāki, tāpēc man spēļu norise šķita aizraujošāka.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Šajā grāmatā es izvēlētos iejusties Pītas tēlā. Bet ne tāpēc, lai kādā veidā mainītu spēļu norisi. Es gribētu uzlabot Pītu kā tēlu. Man viņš šķiet pārāk egoistisks un slinks, kā arī spēlēs “izbrauc” uz viņa un Katnisas mīlas stāsta. Es Pītas tēlā noteikti strādātu pie medīšanas prasmēm, ko man iemācīt varētu Katnisa. Pilnīgi saprotu – ar kājas protēzi nav viegli apieties, Pīta nav pieradis pie meža, un ir vēl citi iemesli, taču, ja mans mērķis ir glābt Katnisu – es to noteikti nedarītu tik slinki kā Pīta. Es uzskatu, ka viņa tēlam pietrūkst nedaudz disciplīnas – tieši fiziskā ķermeņa ziņā, jo viņš bērnībā bijis izlutinātāks par citiem. Arī - spēlēs no jaunāka vecuma dalībniekiem Pīta bija visvājākais.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Tā nav grāmata, tā ir pasaule. Dziļa, neizpētāma un tikai daļēji atklāta pasaule. Šo recenziju man uzrakstīt ir ļoti grūti, vēl aizvien atrodos tai pasaulē un nespēju padomāt par notikumiem kā par melniem burtiem, kas izvietoti 376 baltās lapās. Es apbrīnoju spēju paciest dienas bez ūdens vai kārtīga ēdiena. Paldies Dievam, nekad neesmu piedzīvojusi badu, jo izjust ko tādu ir vēl šausmīgāk nekā vienkārši nomirt. “Bada spēles” atklāj arī baiso patiesību par to, cik cilvēki spēj būt nežēlīgi un bezsirdīgi. Un saprotot, cik skaudra tomēr ir šī pasaule un tās apklātie noslēpumi, jāatzīst - ir labi, ka tas ir tikai stāsts.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Dzīve ir kā džungļi. Mēs nekad nezinām, kad satiksim tauriņu un kad indīgu čūsku. Es nevarēju paredzēt savu nāvi un arī ne to, ka mana meita cīnīsies par savu dzīvību. Grāmatā mani daudz nepiemin, bet Katnisas sirdī vienmēr būšu kā pamats viņas dzīvē. Esmu Karmīns Everdīns (tulk. no latīņu val. carmine - dziesma) - Katnisas un Prīmulas tēvs, kas nomira, tādējādi vairs nespējot palīdzēt viņu dzīvē. Tomēr katram no mums dzīvē ir savs uzdevums, un es savu izpildīju vien pēc nāves. Redzot, kā mana meita nonāk miršanai sagatavotajā arēnā, es sapratu, ka viņa nedrīkst cīnīties viena. Katnisa atrada ūdeni, pārcieta sāpes, aprūpēja sevi un Pītu, medīja un dziedāja Rū melodiju. Un viņa spētu to visu izdarīt arī bez manas eņģeļa rokas, bet tad viņa, iespējams, mājās nedotos arī tad, ja uzvarētu. Es palīdzēju Katnisai. Viņa bija svētīta.