Ralfs Atis Terehovs

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Izlasot Anetes Grīnbergas grāmatu “Spoks un mākoņu pilsēta”, varu teikt, ka tā ir reizē ne tikai spēcīga un drūma, bet arī īpaša. Stāsts ir par zēnu, kuru sauc Spoks, jo viņš ir balts un bāls, un viss, kas atrodas ap viņu, ir smoga pilsēta un atkritumu kalni. To lasot, tas man lika justies tā, it kā dzīve tur ir pelēka, un vienmuļa.
Man patika, ka varonis nebaidījās kaut ko darīt – viņš zīmēja, lai izkļūtu no skumjām, jo man šķiet, ka tas ir briesmīgi, ja nav blakus vecāku, ar kuriem aprunāties, jo tēvu puika pat īsti nekad nesatika un nepavadīja laiku kopā. Un skumjas pēc mammas radīja bezbalīdzības sajūtu. Bet viņš mēģināja mainīt dzīvi brīdī, kad sastapās ar noslēpumainu radījumu bēniņos. Tas bija kā palīdzība un glābiņš, kas nāk negaidīti, tieši tad, kad tev viss šķiet slikti un esi izmisis.
Nepatika, ka grāmata bija drūma - brīžiem likās, ka tur nav cerības. Bet tad, kad mākoņi brīdi paverās, viss kļuva gaišāks. Domāju, ka autore gribēja parādīt, ka, ja sāk piedzīvot zaudējumu (piemēram, mātes vai kāda tuvinieka nāvi), tad var justies viens, bet, ja ļauj sirdij sarunāties ar pasauli, tad var rast cerību. Mana atziņa - vēl svarīgāk par skarbiem mākoņiem, ko izprotu kā izmisumu, ir spēja zīmēt savas gaismas līnijas - spēju saskatīt labo, pašam mainīties un spēt arī ikdienu padarīt nozīmīgu ar kādu labu darbu vai vārdu, kaut vai zīmējumu. Manu ikdienu tas tiešām padara gaišāku.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Es izvēlētos būt Spoks (galvenais varonis), jo gribētu sajust, kā tas ir - būt atšķirīgam un vienlaikus meklēt savu vietu tumšajā pilsētā. Es zīmētu vēl vairāk un parādītu savus zīmējumus draugiem - lai viņi redzētu, kā pilsēta izskatās, raugoties ar manām acīm.
Mēģinātu runāt ar tēvu biežāk - ne tikai no rīta un vakarā, bet arī tad, kad jūtos skumjš vai neizpratnē par lietām, kas notiek man apkārt. Varbūt tad viņš saprastu, kā es jūtos, un mēs varētu būt tuvāki. Tā es runāju ar saviem vecākiem, kaut gan reizēm tas ir ļoti grūti.
Ja būtu Spoka vietā, es gribētu kopā ar draugiem pabūt vairāk svaigā gaisā - ne tikai tajā smoga pilsētā, bet kur citur, piemēram, pie kādas noslēpumainas pazemes upes, kur skumjas aizmirstas, un ūdens ir dzidrs un garšīgs. Tas būtu veids, kā atgūt krāsas. Tas būtu jauki, ja pēkšņi starp pelēkiem mākoņiem uzziedētu pienenes un no tiem izlidotu baloži.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Arī Daina Ozoliņa ir viena no rakstniecēm, kuras sarakstītās grāmatas ieteiktu lasīt, ja patīk aizraujoši notikumi un ārā līst lietus, bet pa peļķēm lēkāt diez ko negribas. Šo grāmatu es izlasīju diezgan ātri, jo tā bija interesanta un smieklīga. Aizraujoši notikumi notiek ar trīs draugiem – Luīzi, Kārli un Gustavu, kuri uzzina, ka vasaras brīvlaiku grib saīsināt, un viņi nolemj to nepieļaut. Tas pārvēršas gandrīz par spiegu piedzīvojumu – viņi seko direktorei, ielavās skolā, atrod slepenu bunkuru un pat noķer ministru. Man ļoti patika, ka bērni paši rīkojās un negaidīja, kamēr pieaugušie visu atrisinās. Viņi bija drosmīgi, bet arī nedaudz traki – es noteikti nebūtu uzdrošinājies tā darīt. Vēl man patika, ka viņi sarakstījās WhatsApp(ā) un fotografēja pašbildes - "selfijus" - tas likās reālistiski, nevis kā vecmodīgā grāmatā. Nepatika tikai tas, ka viss beidzās diezgan pēkšņi. Es būtu gribējis vēl uzzināt, kas notika ar viņiem pēc tam.
Man šķiet, autore gribēja pavēstīt, ka pat skolēni var un spēj izdarīt kaut ko lielu, ja ir komanda un ideja. Un galvenā atziņa – ja kaut kas liekas netaisnīgi, nevajag klusēt. Jārīkojas.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Ja man būtu iespēja uz vienu dienu kļūt par kādu no grāmatas “Izglābt vasaras brīvlaiku” varoņiem, es izvēlētos būt Gustavs. Viņš man likās visinteresantākais, jo vienmēr bija ar idejām bagāts, nedaudz traks un gatavs uz visu, lai tikai izglābtu brīvlaiku. Es gribētu būt viņa vietā, jo man patīk plānot un darīt kaut ko slepenu un aizraujošu. Ja es būtu Gustavs, es mazliet uzmanīgāk rīkotos – ne uzreiz ielauztos skolā, bet vairāk padomātu, aprēķinātu, kā to izdarīt gudrāk, proti, vairāk ievāktu informāciju un apspriestos ar draugiem. Bet man patīk, ka viņš nebaidījās riskēt. Attiecībās ar Luīzi un Kārli es mēģinātu vēl vairāk saliedēt komandu, jo dažreiz viņi strīdējās vai vilcinājās. Domāju, ka būt Gustavam būtu ļoti forši – viņš pierāda, ka arī bērni var izdarīt kaut ko lielu, ja vien tic sev un draugiem. Un es arī gribētu būt tas, kurš izglābj vasaras brīvlaiku visai skolai. Man pat ir mazs plāns, kā pagarināt ziemas brīvlaiku, par ko rakstniece varbūt, šo izlasot, uzrakstīs turpinājumu par aizraujošiem notikumiem ziemas brīvlaikā. Bet varbūt tas jau tiek rakstīts?

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Žanete Lazdovska - pirms 4 gadiem izlasīju viņas sarakstīto grāmatu "Neatskaties". Un “Meitene zilā kleitiņā” ir otrā rakstnieces grāmata, kuru šogad izvēlējos lasīt kā pirmo Lasīšanas stafetē. Jo biju pārliecināts, ka šī "aizraus" tāpat un nekļūdījos. Tā stāsta par meiteni vārdā Beatrise, kura kādu dienu satiek dīvainu meiteni – Deinu, kas izrādās ir spoks. Tikai Beatrise viņu redz. Sākumā viss šķita mistiski un mazliet baisi, bet drīz abas kļūst par draudzenēm. Kopā viņas mēģina uzzināt, kas īsti notika ar Deinu un viņas ģimeni.
Man patika, ka stāsts bija interesants un nedaudz biedējošs. Lasot gribējās uzzināt, kas notiks tālāk. Bija arī daži smieklīgi un sirsnīgi brīži. Patika, ka Beatrise bija drosmīga, kaut arī viņai pašai bija bail. Tas lika aizdomāties, ka ne vienmēr jākļūst par varoni, lai būtu drosmīgs – pietiek izdarīt pareizo izvēli. Jo ikdienā arī man gadās situācijas, kad drosme "saskrien papēžos" un šķiet, ka viss atrisināsies pats no sevis, bet tas situācijas arī pamatīgi sarežģī.
Nepatika, ka dažas vietas bija diezgan īsas un notikumi it kā apraujas. Gribējās vairāk uzzināt par Deinas pagātni. Bet varbūt tas bija domāts tā, lai lasītājs pats iedomājas un iztēlojas, kā viss varētu būt.
Grāmata man lika aizdomāties, ka dažreiz mēs nejūtamies saprasti vai esam vieni, bet draudzība var rasties visnegaidītākajos brīžos. Un reizēm pat spoks var kļūt par īstu draugu.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Ja es uz vienu dienu varētu būt kāds no grāmatas “Meitene zilā kleitiņā” varoņiem, viennozīmīgi izvēlētos būt Deina – meitene spoks. Es gribētu sajust, kā ir būt neredzamam, dzirdēt, ko citi domā, kad nezina, ka viņus kāds vēro. Gribētu saprast, vai klusums ir briesmīgāks par troksni un vai atmiņas tiešām var būt vienīgais, kas paliek.
Ja būtu viņas vietā, es agrāk uzdrošinātos runāt ar Beatrisi. Viņai bija tik daudz jautājumu un baiļu. Un varbūt, ja draudzība sāktos agrāk, viņai būtu vieglāk. Es arī mēģinātu pateikt saviem vecākiem pēdējo “paldies” – pat, ja viņi mani vairs nedzirdētu. Jo šķita, ka Deinai kaut kas palika neizteikts un nepateikts. Šī diena varoņa tēlā man iemācītu vienu lietu – to, cik svarīgi ir nenokavēt pateikt vārdus, kurus noklusējam, sajūtas, kuras neizprotam, cilvēkus, kurus aizvainojam. Jo reizēm, kad tos gribi pateikt, var būt jau par vēlu.