Elizabete Kļava

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Teikšu godīgi- šoreiz esmu vīlusies. Gribējās ko svaigu, kādu jaunu radošu risinājumu pēc pirmās daļas un jā, saprotu- tas ir vienots stāsts, tie paši tēli, sižeta līnija, tomēr ņemot vērā autores izdomu iepriekš, cerēju uz kvalitatīvu turpinājumu, ko tā arī nesagaidīju.
Radās sajūta, ka autore īsti nezina, kurp stāsts virzās: daudz aizsāktu, labu domu, bet nevienai netika dots pienācīgs atrisinājums un vairākas idejas, kam noteikti bija iespēja kļūt par sižeta galvenajām vedējām, tika sapludinātas lielā, haotiskā putrā.
Pipa, kas pirmajā grāmatā bija inteleģents, principu vadīts tēls, šeit tika pārvērsta par neapdomīgu sevis ēnu, līdzinoties marionetei, ko pakustināt sižeta vajadzībām, nevadoties pēc Pipas pašas iekšējās intuīcijas. Un Ravi- kādreiz interesants, lielisks tēls, kļuva par klišejisku sevis versiju, vienkāršu atbalstītāju no malas.
Grāmatas beigas mani pievīla visvairāk- kāds svarīgs personāžs parādījās tikai pašās beigās, bez jebkādiem pavedieniem, kas man tiešām nepatika, jo lasot mēģināju uzminēt atrisinājumu, bet ar šī tēla parādīšanos tikai beigās, to nevarēja izdarīt.
Tomēr, aiz tumšiem tāpat mājo saulīte. Man patika, kā autore paturējusi formāta dažādību, papildinot to ar vizuāli redzamiem attēliem, tas bija jauks piesitiens. Protams, visa šī kritika ir tikai mans personīgais viedoklis. Mēs esam dažādi, tāpēc arī iespaidi par grāmatu būs citādi. Varbūt citam turpinājums šķitīs labāks par pirmo daļu un tas ir normāli. Lai nu kā- šāds ir mans skatījums.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Ja man būtu iespēja uz vienu dienu iejusties kādā no šīs grāmatas tēliem, es izvēlētos kļūt par manuprāt visvairāk pārprasto un līdz galam nesaprasto šīs grāmatas tēlu- Natāliju Da Silvu.
Pipa vairākkārt nepamatoti apsūdzēja Natāliju, gan Endijas lietā, gan Džeimija pazušanā un skaidrs, ka Pipas uzbāzība jebkurā izsauktu dusmas, skarbumu un nepatiku, es Natālijas vietā justos līdzīgi. Ja mani visu laiku terorizētu ar nepatiesām apsūdzībām, man būtu grūti saglabāt mieru, tāpēc pilnīgi saprotu, kāpēc Natālija tā reaģēja- viņa vienkārši vēlas mierīgi dzīvot.
Natālijas dzīve pavisam noteikti nav bijusi tā vieglākā- kriminālās apsūdzības, publiska apkaunošana, kad Endija izplatīja fotogrāfiju, kurā viņa redzama atkailināta un seksuāla izmantošana no Maksa puses, kura tika ignorēta un apklusināta, jo viņam bija vara, statuss un nauda. Visi šie notikumi atstāj neredzamas brūces, kas liek cilvēkam noslēgties, būt skarbam, neuzticīgam... tāpēc uzskatu, ka viņa pavisam noteikti nav ļauna- viņa ir ievainota. Aiz viņas uzbūvētā mūra slēpjas trausla un sāpināta dvēsele, kas nespēj nevienam uzticēties. Tomēr, laika gaitā, ja pirmajā daļā vēl ne, tad otrās daļas beigās pavisam noteikti, Natālija sāk atvērties un gāž sevis uzbūvēto mūri visam apkārt un manuprāt, tas ir pats skaistākais, kas var notikt.
Natālija noteikti nav pats simpātiskākais tēls no pirmā acu uzmetiena, un jā, viņa nav perfekta, taču viņa ir īsta- lai gan ievainota, bet ne salauzta. Un tieši tāpēc, es gribētu būt viņa.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata mani tiešām pārsteidza nesagatavotu. Meitene uzņemas izmeklēt slepkavību, ko apkārtējie sen uzskata par atrisinātu, bet viņa tam netic un atklāj šķietami nevainīgu cilvēku tumšākos noslēpumus... tādu "spridzekli" negaidīju.
Vēlos sākt ar grāmatas struktūru, jo tā mani ļoti uzrunāja un bija viens no iespaidīgākajiem elementiem. Dažādie formāti— piezīmes, interviju transkripcijas, dokumenti, piešķīra stāstam reālistiskumu un radīja sajūtu, ka pats esi daļa no izmeklēšanas, kā līdzsazvērnieks. Varbūt lasītājiem, kuri pieraduši pie tradicionāla veida grāmatām, šāds formāts var šķist "grūti sagremojams", tomēr es to ļoti izbaudīju. Domāju, ka tas arī bija autores trumpis— formāta dažādība kalpoja kā viens no galvenajiem sižetiskās spriedzes instrumentiem. Katru reizi pāršķirot nākamo lapu, spriedze pieauga, lika kājām celties pirkstgalos un tirpām skriet pār muguru, tāpēc uzskatu, ka autores stratēģija nostrādāja ļoti veiksmīgi, jo, salīdzinot ar citiem detektīviem, kur spriedze mēdz būt samākslota, šeit tā šķita dabiska un interese nepazuda ne uz mirkli.
Vēl viena būtiska lieta, ko vēlos uzteikt, ir tas, kādas tēmas autore izvēlējusies apskatīt— rasistiskums, nespēja kritiski izvērtēt informāciju un akla ticība visam dzirdētajam. Rakstīt par šādām trauslām un sarežģītām tēmām prasa lielu drosmi un manuprāt, autore to paveikusi ļoti pārliecinoši. Tā ir lasāmviela, kuru gribas izlasīt uzreiz, bet arī taupīt, jo tā vienkārši ir pārāk laba. Īsts meistarstiķis savā žanrā.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Ja man tiktu dota iespēja uz vienu dienu iejusties kādā no grāmatas tēliem, es izvēlētos kļūt par Pipas pārinieku izmeklēšanas atrisināšanā– Ravi Singu. Es tiešām uzskatu, ka grāmatā nebija neviena sirsnīgāka un apņēmīgāka tēla par viņu. Ravi spēja atbalstīt Pipu pat vissarežģītākajos brīžos, kad viņa jutās pārslogota vai apjukusi, viņš nebija tikai klātesošs– viņš kļuva par līdzvērtīgu partneri izmeklēšanā, kur viņš tik kvēli iesaistījās jau no paša sākuma, atbalstot visas Pipas teorijas- pat visneprātīgākās.
Protams, Ravi, tāpat kā Pipa, nav profesionāls izmeklētājs, taču viņa degsme atklāt patiesību un attaisnot savu brāli nepatiesos noziegumos bija patiesi apbrīnojama. Ravi rīkojās ne tikai brāļa vārdā, bet arī taisnīguma vārdā, viņš pierādīja, ka arī parasts cilvēks spēj stāties pretī netaisnībai un mainīt sabiedrības viedokli. Tāda neatlaidība, sirsnība un drosme, kādu viņš demonstrēja, tiešām padarītu viņu par tēlu, ar kuru būtu gods sevi asociēt.
Manuprāt, viņš simbolizē to sabiedrības daļu, kuru balsis bieži tiek apspiestas aizspriedumu dēļ, un grāmatā bieži tiek pieminētas situācijas, kurās Ravi cīnās ar kolektīvu nosodījumu pret savu ģimeni un brāli. Viņš pierādīja, ka pat pēc smagiem pārdzīvojumiem, iespējams saglabāt cilvēcību, sirsnību un ticību taisnīgumam. Viņš neļāva rūgtumam sevi salauzt un tieši tāpēc, es gribētu kļūt par Ravi- cilvēku, kurš neskatoties uz visu, kas noticis, tic, ka pasaulē vēl ir labais.