Natālija Kumarina

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Autorei bija pārsteidzoši labi izdevies uzburt sajūtu, ka stāstā aprakstītie notikumi patiešām ir notikuši. Lasot man šķita, ka rakstot stāstu autore to ir izjutusi, piedzīvojusi varoņu sāpes, vilšanos, naidu un apjukumu uz savas ādas.
Visas varoņu emocijas un pārdzīvojumi bija aprakstīti ļoti īsti un nesamāksloti. Nekas nebija par daudz vai par maz. Bija atrasts zelta vidusceļš.
Grāmatas nobeigumā, kad Rahela apmaldījās laikos, mēģinot nokļūt pagātnē, lai glābtu viņas draugu Andresu, man radās sajūta, ka kopā ar Rahelu esmu iesprūdusi starp divām pasaulēm – tagadni un pagātni.
Dažbrīd sižets bija tik piņķerīgs, ka radīja manī patiešām lielu apjukumu. Taču tas vēl labāk ļāva iztēloties Rahelas sajūtas dotajā brīdī.
Pēc grāmatas izlasīšanas es aizdomājos par to, ka reizēm nepatīkamais, bēdīgais un sāpīgais var būt arī kaut kādā mērā labs un noderīgs. Šīs pārdomas manī raisīja tas, ka Rahela ilgstoši pārmeta tētim un mammai šķiršanos, līdz brīdim, kad saprata, ka tēta jaunā draudzene ir ļoti mīļa un viņiem abiem kopā ir jautri, kā arī mamma ir mierīgāka un izbauda brīvo laiku.
Lai cik arī pagātnē notikušais būtu sāpīgs un skumjš, mēs nevaram to mainīt. Vienīgais, ko varam darīt lietas labā ir censties nepadarīt nākotni tādu pašu - šo atziņu es no grāmatas vēlētos paņemt sev, kā atgādinājumu, ka nevajag gremdēties atmiņās, bet gan baudīt mirkli.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Ja man būtu jākļūst par kādu no grāmatas varoņiem, es izvēlētos būt Andress. Viņš bija sportisks, izpalīdzīgs, apņēmīgs un mērķtiecīgs. Stāstā Andress tika parādīts no dažādiem skatupunktiem: sākotnēji kā cilvēks ar paralizētām kājām, kas cenšas samierināties ar to, ka nekad vairs nestaigās, pēcāk kā talantīgs basketbolists, kas spēlē valsts izlasē. Tas man lika novērtēt sķietami pašsaprotamas lietas un apzināties to, ka vienas neveiksmes rezultātā tās var tikt atņemtas.
Lasot par Andresu, viņa dzīvi un sapņiem, kas vienā dienā tika sagrauti es aizdomājos par to, ka cilvēki bieži vien ļauj stundām, dienām, mēnešiem un pat gadiem ritēt neko nedarot, kamēr pastāv visas iespējas šo pašu laiku nodzīvot pilnvērtīgi. Tas lika novērtēt laiku, kas man dots un censties to pavadīt jauki un pilnvērtīgi.
Tas parāda arī to, ka reizēm īsa, taču laimīgi un lietderīgi nodzīvota dzīve ir labāka nekā gara, bet tukša un nepiepildīta.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Sākot lasīt, radās sajūta, ka es esmu zemūdens peldētājs, kas staigā pa ledu un nekādi nespēj atrast āliņģi, pa kuru ienirt ūdenī un sajust apkārt valdošo pasauli. Taču tuvojoties stāsta nobeigumam ledus zem manām kājām nemanāmi izkusa un palēnām iegrimu okeāna dzelmē. Lasot grāmatu diezgan bieži sajutos kā sauss, nesvarīgs fona tēls, kas vienkārši uzzina notikumus, nevis ir tajos un izjūt tās pašas skumjas, prieku un dusmas ko varoņi. Manuprāt, ne pārāk apsveicama ir arī grāmatas pārmērīgi lielā līdzība ar Hariju Poteru.
Es grāmatu salīdzinātu ar lēzeniem amerikāņu kalniņiem. Brīžiem sižets bija monotons un garlaicīgs, bez īpašiem pavērsieniem, savukārt bija arī tādi momenti, kad spriedze pakāpeniski kļuva lielāka, taču, ja būšu godīga, nekad nesasniedza man vēlamo virsotni.
Dažkārt man šķita, ka autore izmanto īpašības vārdus un tēlainās izteiksmes līdzekļus tikai tāpēc, lai tie būtu, nevis tāpēc, ka patiesi iederētos tekstā un padarītu to īstāku un dzīvāku.
Tomēr, viss nebija tikai balts un melns. Arī šai grāmatai bija savas stiprās puses. Neskatoties uz to, ka varoņiem tika piedēvētas diezgan klasiskas īpašības, daži tēli, piemēram, klusā, taču tai pat laikā ļoti inteliģentā un šarmantā Lū, mani patiešām uzrunāja.
Pēc grāmatas izlasīšanas es aizdomājos par to, ka mēs bieži vien novērtējam lietas un cilvēkus tikai tad, kad tie tiek atņemti.
Manuprāt, uz citu jaunāko darbu fona “Woodwalkers” ir diezgan labs, taču vietu manā grāmatu topā tas noteikti neiekaroja.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Ja man būtu jāiejūtas kādā no grāmatas varoņiem, es izvēlētos būt Lū. Kaut gan Lū ne tuvu nebija grāmatas galvenā varone, tieši viņa visstiprāk iespiedās atmiņā. Manuprāt, meitene bija citādāka nekā pārējie – saskatīja pasaulē un cilvēkos to, ko citi nevarēja un necentās ieraudzīt. Viņa klusēja daudz vairāk nekā runāja, taču es nojautu, ka klusums sevī slēpa neskaitāmas domas un vārdus.
Lū bija noslēpumaina, harizmātiska, pašpārliecināta un reizēm, lasot man radās sajūta, ka nākamajās grāmatas daļās autore viņai būs piešķīrusi nozīmīgāku lomu.
Lū nebija no tiem, kas panāca savu uzstājīgi, nemitīgi un dažreiz arī tukši runājot. Meitene runāja īstajos brīžos un prasmīgi piemeklēja precīzus vārdus, tādējādi pārliecinot un varbūt pat dažreiz arī iedvesmojot klausītāju. Lū man lika aizdomāties par to, ka mēs bieži vien tukši runājam tikai tādēļ, lai aizpildītu klusumu, nevis lai tiešām kaut ko pateiktu.

1. uzdevums. Atsauksme par grāmatu

Grāmata bija par spēju piedot un saprast. Par to, cik izšķirošas var būt iepriekš pieļautas kļūdas, greizi sperti soļi vai neapdomīgi izteikti vārdi.
Romānā vēstīts par meiteni Pipu, kura skolas projekta ietvaros nolēma izpētīt pirms pieciem gadiem notikušo slepkavību, jo neticēja, ka pie tās vainojams labsirdīgais un smaidīgais divpadsmitās klases skolēns Sels Sings. Visa pilsēta uzskatīja, ka Sels nogalināja klasesbiedreni Endiju Bellu un pēc tam veica pašnāvību. Lieta tika slēgta, taču, pēc Pipas domām, to nevarēja skaidri pierādīt, jo Endijas mirstīgās atliekas tā arī netika atrastas. Pipa kopā ar Sela brāli Ravi sāka izmeklēt slepkavību. Zināmus sarežģījumu izraisīja tas, ka Ravi bija melnādainais un visi izņemot Pipu uzskatīja puisi par slepkavas brāli. Beigu beigās izrādījās, ka Selu ir nogalinājis Pipas labākās draudzenes tētis un Endiju – viņas māsa Beka.
Singu ģimene ir spožs piemērs tam, cik ļoti var manīties nevainīgu cilvēku dzīve pēc kļūdaini pieņemta lēmuma. Ja Pipa nebūtu sākusi šķetināt šo lietu, Ravi māju joprojām dēvētu par “spoku namu”, iepērkoties veikalā zēna virzienā lidotu vairāki naidīgi skatieni un ejot pa ielu viņu pavadītu draudīgi garāmgājēju čuksti.
Romāns man lika aizdomāties par to, ka cilvēki bieži vien izvēlas vieglāko ceļu, akli sekojot autoritāram viedoklim, tādējādi noceļot no pleciem atbildības nastu, nevis sākot rīkoties, lai atklātu patiesību.

2. Iejūties grāmatas varoņa tēlā

Ja man uz vienu dienu būtu jākļūst par kādu no grāmatas varoņiem, es izvēlētos Pipu. Es apbrīnoju to, ka meitenei nerūpēja citu domas un viedoklis par viņu. Kad kasiere veikalā atteicās pieskarties Ravi, lai paņemtu naudu, Pipa divreiz nedomājot nostājās Ravi pusē, neliekoties ne zinis par to, ka citu acīs viņa aizstāv “slepkavas brāli” un melnādaino.
Pipa pierunāja daudzus cilvēkus intervijām, uzdeva viņiem neērtus, brīžiem sāpīgus jautājumus un centās no viņiem uzzināt pēc iespējas vairāk informācijas. Viņa piefiksēja katru detaļu, kas varētu liecināt par slepkavību. Pipa bija atklāta, bezbailīga, godīga un nelokāma savā pārliecībā. Tieši tāpēc meitene tik veiksmīgi atrisināja lietu. Manuprāt, panākumus ne vienmēr nosaka pieredze, vecums un profesionalitāte, bet gan degsme darīt, atklāt, runāt un nebaidīties.
Taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc es izvēlētos Pipu. Manuprāt, viņai ir arī ļoti atvērti, jautri un mīļi draugi - it īpaši Ravi. Viņš vienmēr uzmundrināja meiteni nepamest iesākto, pat tad kad likās – sliktāk vairs nevar būt. Ravi joki bija kā sniegā uzkurts ugunskurs ziemas laikā. Tas sildīja pat tad, kad gaiss bija šķietami sasalis.