Elīna Vahere-Abražune

8 gadi, Rīga

Mani sauc Elīna. Es lasīšanas stafetē piedalos jau trešo gadu. Es brīvajā laikā zīmēju un nodarbojos ar vieglatlētiku, dejoju arī tautas dejas un mūzikas skolā apgūstu solfedžo un klarnetes spēli. Manuprāt, vasara vienmēr ir foršāka ar lasīšanas stafeti! Es ikdienā lasu dažādas grāmatas: gan tās, kas man patīk, gan tās, kuras ir nepieciešamas skolai. Man skolā patīk vizuālā māksla, mūzika un sports.

Iesniegtās recenzijas

Poķu grāmata

Edgars Valters

1. uzdevums

Turpinājums. Kad viņi bija pabeiguši apstādīt namiņu ar dažādiem augiem, tad Pūko un Poķi iegāja namiņā un devās gulēt. Pēc dažām dienām pieci Poķi devās izpētīt mežu un pļavas, lai atrastu vēl kādu skaistu ziedošu augu, ko iestādīt pie namiņa. Spīdēja saulīte un vējiņš plivināja koku galotnes. Čivināja putni. Poķi priecādamies par skaisto dabu tikai devās dziļāk mežā. Atraduši meklēto skaisto augu, viņi gribēja doties mājās, bet saprata, ka ir apmaldījušies. Pēc kāda laika arī vecītis sāka satraukties, jo Poķiem sen jau vajadzēja būt atpakaļ. Satraucās arī citi Poķi, jo īpaši pats mazākais Poķis. Vecītis kopā ar Eku un pārējiem Poķiem devās noklīdušos Poķus meklēt. Eku veikli pazudušos Poķus atrada. Visi bija priecīgi. Poķi, sekojot garā rindā aiz Pūko un Eku, devās mājās. Mājās viņi iemalkoja tēju un devās pie miera. Otrā rītā Poķi pie namiņa iestādīja jauno ziedošo puķi, pa dienu kopā devās ogot un sēņot, bet vakarā visi gāja uz pirti. Poķi nu bija daudz drosmīgāki un lielākā daļa sēdēja uz augšējās lāviņas un pēra viens otru ar jaunajām pirts slotiņām.

2. uzdevums

3. uzdevums

4. uzdevums

Poķi līdz šim bija dzīvojuši mitrā vietā, bet kādu dienu tur palika tik sauss, ka viņiem sāka kņudēt pēdas. Viņi saprata, ka jādodas meklēt dzīvošanai cita vieta. To saprata pat vismazākais Poķis. Lai Poķus nepamanītu, viņi sastinga un izskatījās pēc zāles ciņiem, kad satikās ar kādu dzīvu būtni. Poķi nonāca pie namiņa. Kad viens no Poķiem vecītim Pūko pateica labdien, tad Pūko izbrīnījās, jo neviens zāles cinītis līdz šim vēl nebija runājis ar viņu. Tā Poķi iepazinās ar Pūko, kurš dzīvoja rezervātā netālu no ezera kopā ar kaķi Soru un suni Eku. Pūko ieaicināja Poķus savā namiņā, un viņi iemalkoja tēju. Poķi namiņā gulēja kur nu kurais, cits atvilktnē, cits uz palodzes. Poķi bija ļoti zinātkāri, viņi izpētīja arī vecīša māju. Viņiem bija vairāki atklājumi. Spogulis bija kā ierāmēta «peļķīte«, kas nolikta uz plaukta. Pa dienu kopā ar Pūko Poķi devās uz ezeru laivot. Pat pīles bija izbrīnītas, jo tās nevarēja saprast, kas ir vecīša laivā, jo izskatījās pēc zāles ciņiem vai siena. Tieši tādi bija Poķu mētelīši. Arī vecītis vienu dienu pagatavoja sev līdzīgu mētelīti. Pūko aizveda Poķus arī uz pirti. Drosmīgākie sēdēja uz augšējās lāvas, tie, kuri baidījās, tie pie Pūko blakus. Tā, kopā dzīvojot, viņi pavadīja arī rudeni un ziemu. Poķi iepazina daudz jauna, un kopā dzīvoja ļoti draudzīgi. Viņi sanesa dažādus augus, un apstādīja ar tiem māju, lai māja saplūstu kopā ar dabu. Tā namiņu nevarēja tiek viegli pamanīt. Arī Poķi bija drošībā un laimīgi kopā ar Pūko, Eku un Soru.

Papus Tru

Dzintars Tilaks

1. uzdevums

Papus Tru. Turpinājums. Pagāja ziema, pavasaris, pienāca vasara. Kādu dienu Papus Tru pēkšņi izdzirdēja aiz žoga riešanu. Viņš izlīda caur nesalaboto būra caurumu un devās uz žoga pusi. Aiz žoga Tru ieraudzīja divus suņus. Tru sirsniņa no prieka sāka pukstēt straujāk. Tie taču bija viņa suņuki! Tie nebija viņu aizmirsuši! Viņi bija meklējuši un atraduši Tru. Tru veikli izlīda caur žogu. Priekiem nebija gala. Draugi lēkāja un kūleņoja pa zaļo, mīksto zālīti. Rotaļās pagāja krietns laiks. Tad draugiem bija jāšķiras, jādodas mājās. Tā viņi tikās un spēlējās katru dienu. Bet kādu dienu saimnieks ieraudzīja, ka Tru dodas prom, un vakarā aiztaisīja būra caurumu ciet. Bet Tru nedomāja samierināties. Viņam taču bija asi zobi. Tru atkal izgrauza būrī caurumu, lai varētu doties pie draugiem. Taču šoreiz Tru rīkojās viltīgāk. Viņš izgrauzto caurumu aizklāja ar sienu. Nu nekas vairs netraucēja Tru tikties ar suņukiem, kuri viņu nepacietīgi gaidīja aiz žoga. Tā diena pēc dienas pagāja spēlējoties, pētot apkārtni. Tru sirsniņa bija prieka pilna. Viņam bija lieliski draugi.

2. uzdevums

3. uzdevums

4. uzdevums

Man ļoti patika Papus Tru. Viņš no agras bērnības bija neparasts. Viņš bija zinātkārāks nekā pārējie trusēni. Viņam patika vērot visu, kas notiek apkārt. Tru gribēja uzzināt, kas notiek dārzā un aiz žoga. Tad kādu dienu trusēns Tru devās plašajā pasaulē. Tas bija tik satraucoši! Tomēr Tru saprata, ka tagad viņam pašam sevi jāsargā. Bet Tru bija gudrs un drosmīgs, un viņš labi atcerējās, ko tam bija mācījuši vecāki. Tas palīdzēja Tru plašajā pasaulē izvairīties no briesmām. Sava ceļojuma laikā Tru sastapa un iepazina dažādus dzīvniekus – aitas, kaķi, ežus, kucēnus un pat lapsu, no kuras nācās mukt. Aitas izrādījās pavisam draudzīgi dzīvnieki. Tru dažas dienas palika kopā ar tām. Taču drīz viņam kļuva garlaicīgi, jo aitas katru dienu darīja vienu un to pašu, bet Tru gribēja doties tālāk. Turpmākajā ceļojumā Tru daudz ko iemācījās. Lecot cauri ciemam, Tru uzzināja, ka ne visi suņi ir tādi kā tas, kurš palika mājās. Šie ciema suņi skaļi rēja, un neviens priecīgi neluncināja asti. Tru mācījās atrast barību un viet nakšņošanai. Viņš uzzināja, ka eži nav bīstami, viņi tikai traucē gulēt, čabinādamies zālē un pukšķēdami. Viņš iekārtoja sev drošu alu. Liels pārsteigums viņam bija sniegs. Taču izrādījās, ka tas ir pavisam mīksts. Atklājās, ka Tru ir ļoti mīļa sirsniņa. Kad Tru atrada kucēnus, viņš nepameta tos nelaimē, bet izglāba. Tagad viņš bija Papus Tru, jo ļoti rūpējās par mazajiem suņukiem. Man patika tas, ka labi cilvēki deva kucēniem mājas un un ka arī Tru atgriezās mājās.